Sabiedrības integrācijas fonds sadarbībā ar biedrību Latvijas Sarkanais Krusts informē, ka 2020.gadā sociālā darbinieka un sociālā mentora palīdzību saņēmuši 117 patvēruma meklētāji un personas ar bēgļa vai alternatīvo statusu, sniedzot atbalstu sadzīvisku problēmu risināšanā un integrācijā jaunā vidē. Tāpat pērnais gads aizvadīts strādājot ārkārtējās situācijas režīmā, risinot jautājumus, kas saistīti ar bēgļu bērnu attālinātajām mācībām, atbalsta sniegšanu patvērumu meklētājiem no Baltkrievijas, autovadītāja tiesību iegūšanu un nodarbinātības uzsākšanu.
Statistikas dati rāda, ka Covid-19 pandēmijas ietekmē samazinājās to cilvēku skaits, kas Latvijā meklēja patvērumu, sasniedzot zemāko rādītāju pēdējo piecu gadu laikā. Ja pērn 117 patvēruma meklētāji Muceniekos un ārpus centra saņēma palīdzību dažādu problēmu risināšanā, tad citus gadus skaits bijis lielāks; salīdzinājumam, 2018.gadā tie bija 128 patvēruma meklētāji, bet 2016.gadā – 342. "Kopējā skaita samazinājums ir skaidrojams ar ceļošanas ierobežojumiem saistībā ar Covid-19 pandēmiju, kas ievērojami samazināja cilvēku pārvietošanos visā pasaulē. Vienlaikus jāatzīmē, ka sniegtais atbalsta apjoms ir saglabājies 2019.gada līmenī, jo pandēmijas laiks, kad daudzus procesus jāveic attālināti, ir īpaši izaicinošs darbā ar mērķauditoriju, kas ir ar augstu sociālajai atstumtībai pakļauto risku," skaidro Sabiedrības integrācijas fonda sekretariāta direktore Zaiga Pūce.
Patvērumu meklētāji Latvijā ierodas no tādām valstīm kā Vjetnama, Uzbekistāna, Kamerūna, Kongo, Indija. ASV, Alžīrija, Kolumbija, Jemena u.c. Tradicionāli valstu sarakstā atrodamas arī bijušās Padomju savienības republikas – Azerbaidžāna un Krievija. "Visbiežākie iemesli, kāpēc cilvēki dodas meklēt patvērumu, vēljoprojām ir bēgšana no karadarbības, vajāšana reliģiskās vai politiskās pārliecības dēļ. Uzsākot dzīvi Latvijā, svarīgi, lai cilvēki nepaliktu vieni un saņemtu kvalitatīvu valsts atbalstu. Diemžēl redzam, ka ne visi gadījumi parādās statistikā, jo nereti cilvēki ierodas Latvijā, bet nelūdz patvērumu, cerot uz drīzu konflikta atrisinājumu," atzīst sekretariāta direktore Zaiga Pūce.
Pērn risināti arī dažādi sistēmiski jautājumi sadarbībā ar valsts insitūcijām un nevaldības organizācijām, tostarp attālināto mācību un latviešu valodas apguves nodrošināšanu bēgļu bērnu ģimenēs, psihoemocionālā atbalsta sniegšanu un rehabilitāciju Baltkrievu patvēruma meklētājiem, kā arī risināti dažādi šķēršļi nodarbinātības uzsākšanai.
Latviešu valoda un kvalitatīva izglītība ir svarīgs saliedētas sabiedrības priekšnosacījums, tāpēc īpaša sociālo darbinieku un sociālo mentoru uzmanība tika pievērsta ģimenēm ar bērniem, kuri Covid-19 pandēmijas laikā mācījās attālināti. "Vislielākais izaicinājums saistībā ar attālināto mācīšanos skolēniem ir latviešu valoda, īpaši patvēruma meklētāju bērniem. Lielākoties skolēni nav spējīgi patstāvīgi apgūt uzdoto mācību vielu, kas kavē mājasdarbu izpildi valodas barjeras un interneta lietošanas zemo prasmju dēļ. Diemžēl arī bērnu vecāki nav spējīgi palīdzēt. Līdz ar to, lai sekmētu skolēnu mācību procesu, sociālie darbinieki un sociālie mentori regulāri komunicē ar skolotājiem, skolas darbiniekiem un ģimeni, kā arī sniedz tehnisku atbalstu darbā ar E-klasi, palīdz sagādāt datorus un piesaista brīvprātīgos, kas palīdz skaidrot mācību vielu un veikt mājasdarbus," skaidro Zaiga Pūce.
Pērnais gads iezīmējās arī ar ievērojamu patvēruma meklētāju pieaugumu no Baltkrievijas politiskās nestabilitātes dēļ valstī; decembrī Muceniekos uzturējās 28 baltkrievi – no kuriem 10 bērni ir vecumā līdz 15 gadiem. "Baltkrievijas pilsoņiem visvairāk nepieciešams psiholoģiskais atbalsts un psihoterapeita konsultācijas, kā arī rehabilitācijas kursi pēc smagiem savainojumiem. Tāpat Baltkrievijas pilsoņi pēc iespējas ātrāk vēlas apgūt latviešu valodu un saņemt statusu, lai varētu uzsākt savu biznesu vai darbu savā profesijā, taču likums paredz sešu mēnešu gaidīšanas periodu. Baltkrievijas patvērumu meklētāji ir augsti kvalificēts darbaspēks ar lielu potenciālu Latvijas ekonomikai, kas nevēlas dzīvot uz pabalstiem vai ziedojumiem, tāpēc vairākkārt esam aktualizējuši šo jautājumu dažādās darba grupās," atzīst Zaiga Pūce.
Šobrīd kā aktuālāko un prioritāri risināmo izaicinājumu var minēt bankas kontu atvēršanu personām ar alternatīvo statusu, kas kavē patstāvīgas dzīves uzsākšanu un iekļaušanos darba tirgū. "Bankas konta atvēršana, kas vajadzīga nodarbinātības uzsākšanai un ikdienas maksājumu veikšanai, ir apgrūtināta, ja personai vēl nav attiecīgā juridiskā statusa, arī samaksa par konta atvēršanu mēdz būt neadekvāti augsta un var nākties maksāt līdz pat 150 eiro. Cilvēkam, kurš uzsāk dzīvi svešā zemē bez ģimenes atbalsta un darba, tā ir liela summa. Diemžēl ir arī bankas, kas vispār atsaka atvērt kontus, lai gan likums aizliedz to darīt," pauž Zaiga Pūce, skaidrojot, ka uzsāktas sarunas ar banku sektoru un atbildīgajām institūcijām par drīzu situācijas risināšanu.
Sabiedrības integrācijas fonds un Latvija Sarkanais Krusts kā pozitīvo akcentē to, ka 2020.gadā panākts risinājums par auto vadītāja tiesību iegūšanu Latvijā bēgļiem un personām ar alternatīvo statusu. Iepriekš, lai nokārtotu tiesības, personai, kurai jau citā valstī ir izsniegtas braukšanas tiesības, no izcelsmes valsts tika pieprasīta informācija, ka šīs tiesības ir legālas un spēkā esošas. "Šāda prakse radīja problēmu personām, kuras dažādu iemeslu dēļ pametušas dzimteni un nevēlas, lai tiktu nodoti dati par pašreizējo atrašanās vietu. Paldies Ceļu satiksmes drošības direkcijai, kas veica izmaiņas pieteikuma procesā un nu sniedz iespēju kārtot braukšanas eksāmenu, nepieprasot apstiprinošu informāciju no klienta izcelsmes valsts," stāsta Zaiga Pūce.
Sociālā darbinieka un sociālā mentora pakalpojums tiek nodrošināts Sabiedrības integrācijas fonda īstenotā Eiropas Sociālā fonda projekta "Dažādības veicināšana" (Nr. 9.1.4.4./16/I/001) ietvaros. Kopš 2016.gada, kad valstī tiek nodrošināts sociālā darbinieka un sociālā mentora pakalpojums, atbalsts ir sniegts 1043 starptautiskās aizsradzības saņēmējiem, no tiem 389 sievietes un 654 vīrieši. Finansējums 85% apmērā piešķirts no Eiropas Sociālā fonda un 15% finansē Latvijas valsts.