Arsenijs Pavlovskis savā pieredzē nedalās, stāstot par saviem panākumiem vai amatiem – viņš stāsta par cilvēkiem. Par tiem, kuri aiz muguras atstājuši desmit, divdesmit vai pat trīsdesmit gadus ilgu atkarību, zaudējuši attiecības, darbu, mājas un reizēm arī ticību sev.
Viņš atzīst, ka joprojām nezina, no kurienes cilvēkos rodas šī cerība. Taču tieši tā viņu motivē turpināt darbu jau vairāk nekā divdesmit gadus. Kopā ar domubiedriem viņš izveidojis Inovāciju prakses centru “Osta”, lai meklētu jaunus veidus, kā palīdzēt cilvēkiem atveseļošanās ceļā.
No kaitējuma mazināšanas līdz pieejai, kas vērsta uz cilvēku
Arsenija ceļš šajā nozarē nav bijis iepriekš izplānots. Divtūkstošo gadu sākumā viņš ārzemēs iesaistījās kaitējuma mazināšanas projektos, strādājot ar cilvēkiem, kuri lieto narkotikas, un HIV profilakses programmās. Kopš tā laika šī joma kļuvusi par viņa profesionālās dzīves nozīmīgu daļu.
“Tā sanācis, ka jau vairāk nekā divdesmit gadus strādāju ar cilvēkiem, kuri lieto narkotikas. Dažādās valstīs, ar dažāda vecuma cilvēkiem – gan pusaudžiem, gan pieaugušajiem. 2014. gadā pārcēlos uz Latviju, un kopā ar domubiedriem radās doma veidot organizāciju, kas ieviestu pieejas, kuras citviet pasaulē jau darbojas, bet Latvijā vēl nav plaši pieejamas. Tā radās Inovāciju prakses centrs “Osta”.”
Ikdienā viņš strādā arī Ģintermuižas slimnīcas Motivācijas centrā un Pusaudžu resursu centrā, taču tieši “Osta” ļauj attīstīt jaunas idejas un meklēt risinājumus tur, kur esošā sistēma ne vienmēr spēj palīdzēt.
Arsenijs uzskata, ka palīdzības sniegšanā svarīgākais ir cilvēks, nevis stingras robežas starp profesijām.
“Reizēm traucējoši ir tas, ka Latvijā ļoti stingri tiek nodalīts – ko drīkst darīt psihologs, ko sociālais darbinieks vai kāds cits speciālists. Citās valstīs visus speciālistus sauc par praktiķiem, kuri strādā komandā un kopā meklē labāko risinājumu cilvēkam. Man šķiet, ka šāda pieeja ļauj palīdzēt daudz elastīgāk.”
Grūtākais sākas pēc rehabilitācijas
Strādājot ar cilvēkiem ikdienā, Arsenijs arvien biežāk pamanīja vienu un to pašu problēmu. Kamēr cilvēks atrodas ārstēšanās vai rehabilitācijas programmā, viņam apkārt ir speciālisti, skaidra dienas kārtība un atbalsts. Taču pēc programmas beigām viņš atgriežas tajā pašā vidē, kurā dzīvoja iepriekš.
“Programmas laikā cilvēks apgūst jaunas prasmes un iemācās dzīvot bez atkarību izraisošām vielām. Bet pēc tam viņš atgriežas mājās, un nereti tieši tur atbalsta sāk pietrūkt. Protams, ir pieejamas pašpalīdzības grupas un citas iniciatīvas, taču ilgstošs, profesionāls atbalsts pirmajā gadā pēc rehabilitācijas līdz šim lielākoties nav bijis pieejams. Man īsti nav skaidrojuma, kāpēc šāds pakalpojums nav bijis un šobrīd Latvijā tiek saukts par inovāciju. Tas ir loģisks turpinājums rehabilitācijai.”
Tieši šī pieredze kļuva par pamatu inovatīvā sociālā pakalpojuma “Atlabšanas ceļvedis” izveidei. Tas paredzēts cilvēkiem, kuri atrodas atlabšanas procesā pēc atkarību ārstēšanas vai rehabilitācijas un ir gatavi spert nākamos soļus savā ikdienas dzīvē.
“Pakalpojums paredzēts cilvēkiem, kuri ir pabeiguši ārstēšanas vai rehabilitācijas programmu un mēģina atgriezties ierastajā dzīvē. Divpadsmit mēnešu laikā viņiem būs pieejamas individuālas konsultācijas, grupu tikšanās, semināri, kopienas pasākumi un līdzgaitnieku atbalsts. Tas palīdzēs nostiprināt atveseļošanās procesu, attīstīt ikdienas prasmes un veiksmīgāk atgriezties sabiedrībā. Pakalpojums būs pieejams gan klātienē Jelgavā, gan attālināti cilvēkiem visā Latvijā.”
Taču, kā uzsver Arsenijs, atveseļošanās nav tikai spēja atturēties no vielu lietošanas.
“Bieži vien cilvēkam ir milzīgi parādi, bloķēti bankas konti, sarežģītas attiecības ar ģimeni, grūtības atrast darbu. Tieši šīs lietas rada spriedzi, un krīzes brīžos rodas risks atkal sākt lietot. Pirmais gads ir laiks, kad cilvēkam nepieciešams ne tikai emocionāls atbalsts, bet arī praktiska palīdzība sakārtot savu dzīvi.”
Viens no instrumentiem, ko viņi izmanto darbā ar klientiem, ir ciltskoka metafora. Saknes simbolizē cilvēka vērtības un prasmes, stumbrs – ikdienas paradumus, kas palīdz noturēties, bet zari – nākotnes mērķus un cerības.
“Izmantojot šādu metaforu, cilvēks pakāpeniski sāk labāk saprast, kas viņam ir svarīgi, kas viņu stiprina un kas palīdz tikt galā ar grūtībām. Viņš ierauga, uz kā balstās viņa paša atlabšana. Mēs runājam par to, kā atbrīvot cilvēkā to, kas ir īsts – kādas ir viņa vērtības, viņa saknes. Jo atkarība nav viss cilvēks – atkarība ir parazīts, kas neļauj cilvēkam būt brīvam.”
Arī palīdzības sniedzējiem vajadzīgs atbalsts
Arsenijs neslēpj, ka arī cilvēkiem, kuri ikdienā palīdz citiem, ir svarīgi rūpēties par sevi. Šis darbs ir emocionāli intensīvs, un pārslodze palīdzības profesijās nav retums.
“Es neatceros, kad pēdējo reizi man bija divas brīvdienas, kad nebūtu kaut kas jāraksta vai jādomā. Mums daudzi ārsti un speciālisti strādā vairākās vietās, jo citādi nevar iztikt. Un tā pārslodze ir reāla.”
Viņš atceras 2022. gadu, kad darbs ar klientiem kļuva īpaši sarežģīts – emocijas bija ļoti spēcīgas, viedokļi atšķīrās un speciālistam bija jāspēj saglabāt līdzsvaru.
“Ja es varētu kaut ko mainīt, es ieteiktu tajā laikā nestrādāt ar cilvēkiem. Bija pārāk grūti palikt neitrālam. Taču viena no svarīgākajām lietām, ko esmu apguvis gadu gaitā, ir robežas – skaidra komunikācija ar klientiem un spēja pamanīt brīdi, kad pašam nepieciešama atelpa.”
Arsenijs norāda, ka svarīgi pievērst uzmanību savam stresa līmenim. Dažreiz labāk nestrādāt un paņemt brīvu, bet tas ne vienmēr ir iespējams. Tāpēc viņam ir svarīgi atrast kaut ko tādu, kas atjauno.
Cerība ir - pat tad, kad aiz muguras ir zaudējumi
Visvairāk Arseniju joprojām pārsteidz nevis cilvēku neveiksmes vai brīži, kad viņiem neizdodas noturēties, bet viņu spēja nezaudēt cerību.
“Katru reizi, kad satieku cilvēku, kurš grib sākt jaunu dzīvi, es domāju – no kurienes viņā tā cerība? Dažiem aiz muguras ir divdesmit vai trīsdesmit lietošanas gadi, vardarbība bērnībā, zaudēta ģimene, zaudēts gandrīz viss. Un tomēr viņi tic, ka var dzīvot citādi.”
Sarunas noslēgumā Arsenijam tiek jautāts, ko viņš vēlētos, lai cilvēki paņem līdzi pēc šīs intervijas. Viņš brīdi padomā un atbild pavisam vienkārši.
“Lai cilvēki saprot, ka cerība ir. Atkarība nav problēma, kuru nevar atrisināt. Neatkarīgi no tā, kas cilvēka dzīvē ir noticis, viņš var atveseļoties un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.”
Šī pārliecība Arseniju darbā pavada jau vairāk nekā divdesmit gadus. Un, iespējams, tieši tā ir arī galvenā doma, ko viņš vēlas nodot tālāk – kamēr cilvēkā ir kaut neliela cerība, vienmēr pastāv iespēja sākt no jauna.
Ja tev vai kādam tev tuvam cilvēkam ir nepieciešams atbalsts ceļā uz atlabšanu no atkarības, nepaliec ar šo izaicinājumu viens. Vērsies pēc palīdzības Inovāciju prakses centrā “Osta” – speciālisti sniegs informāciju, atbalstu un palīdzēs atrast piemērotāko ceļu uz turpmāku atveseļošanos. Sazināties ar Inovāciju prakses centru “Osta” iespējams pa e-pastu osta.centrs@gmail.com.
Vairāk informācijas par pakalpojumu – SIF mājaslapā publicētajā vizītkartē.
Dalies savās pārdomās un novērtē izstādi ŠEIT