Kristapa Oliņa ceļš brīvprātīgajā darbā sākās pavisam nejauši – tikpat nejauši kā ceļš, kas viņu aizveda līdz katoļticībai. Kā saka pats Kristaps: “Mana reliģiskā identitāte ir būtiska manas personības daļa, kas lielā mērā motivē un stiprina brīvprātīgajā darbā.” Viņš no paša sākuma ir bijis klātesošs inovatīva sociālā pakalpojuma - multisensorā dienas centra cilvēkiem ar demenci “Sāras dārzs” - izveidē. Par to runājot, no Kristapa staro prieks, lepnums un sirdi sildošs smaids. Tieši to viņš arī ik dienu sniedz centra klientiem, esot līdzās, uzklausot un jēgpilni pavadot laiku kopā.
Maltas ordenis – nejaušs pagrieziens Kristapa dzīvē
Kristaps ir liepājnieks, un tieši tur kādā parastā dienā uz ielas viņš ieraudzīja priesteri Gati Mārtiņu Bezdelīgu, kurš pavisam nejauši piesaistīja viņa uzmanību un radīja interesi par katoļticību.
“Biju pusaudzis un meklēju vērtību orientierus. Vienā pavisam parastā dienā Liepājā redzēju viņu ejam pa ielu garīdznieka tērpā, un man apziņā ļoti spilgti palika uz viņa apmetņa redzētais Maltas krusts. Tā kā mani vienmēr interesējusi vēsture, tas bija pirmais, kas piesaistīja manu uzmanību. Pēc pavisam neilga laika braucu garām baznīcai,atkal ieraudzīju šo simbolu un man bija skaidrs – tas ir mans aicinājums.”
Tā sākās Kristapa ceļš gan katoļticībā, gan brīvprātīgajā darbā. Tieši priesteris Gatis bija tas, kuram radās ideja par humanitārās organizācijas “Maltas ordeņa palīdzības dienests” atkārtotu dibināšanu pirms pieciem gadiem.
“Šī organizācija pavēra iespējas darīt to, kas sirdij tuvs. Jēgpilni piepildīt gan savu, gan citu cilvēku laiku, palīdzot tieši ar to, kas viņiem visvairāk nepieciešams. Cilvēkiem dzīvē daudz kas sāp – neatkarīgi no tā, vai tas sabiedrības acīs kvalificējas kā palīdzības saņemšanas vērts vai nē.”
No brīvprātīgā darba līdz inovatīva sociālā pakalpojuma izveidei
Organizācijai ātri kļuva skaidrs, ka nepieciešams sniegt savu ieguldījumu jomā, kurā līdz šim nav bijis pietiekams atbalsts.
“Mēs kā brīvprātīgie nonācām Rīgas sociālajā aprūpes centrā “Gaiļezers”, kurā konkrēti jautājām – kā mēs varam palīdzēt un būt noderīgi? Mūsu brīvprātīgie uzreiz tika iesaistīti aktivitātēs, kas paredzētas cilvēkiem ar demenci.”
Organizācija vairākus gadus strādāja ar senioriem, kuriem ir demence, un nonāca pie secinājuma, ka šie ir cilvēki, kuri sabiedrībā nav prioritāšu augšgalā. Tajā pašā laikā, palielinoties dzīvildzei, proporcionāli pieaug arī ar demences skarto cilvēku skaits. Tieši šis bija pagrieziena punkts, kad radās ideja par multisensoro dienas centru cilvēkiem ar demenci “Sāras dārzs”, jo bija redzama reāla vajadzība pēc tā.
Jauna pieeja demences skarto un viņu ģimeņu aprūpei
Galvenais, ko vēlas zināt demences skarto cilvēku tuvinieki, ir tas, ka viņu vecāks, vecvecāks ir drošībā, bet organizācijas pārstāvjiem bija svarīgi arī tas, ka pie viņiem pavadītais laiks palīdz kavēt demences attīstību.
“Demences gadījumā iespējas panākt būtiskus uzlabojumus ir ierobežotas, bet mūsu galvenais uzdevums šeit ir censties aizkavēt demences attīstību un pavadīt laiku lietderīgi. Gribētos to salīdzināt ar bērnudārzu – mēs taču arī sagaidām, ka tur kāds nodarbosies ar mūsu bērniem. Mēs viņus nevedam tur tikai tāpēc, lai būtu vieta, kur viņus atstāt. Mēs zinām, ka viņi būs drošībā un pavadīs laiku tur rotaļājoties un apgūstot jaunas prasmes. Tieši pēc šāda darbības modeļa strādājam arī dienas centrā “Sāras dārzs”.”
“Sāras dārzs” nerūpējas tikai par senioriem, kuri sirgst ar demenci. Tikpat nozīmīgs ir arī atbalsts viņu tuviniekiem, kuriem bieži trūkst pats vienkāršākais – informācijas, sapratnes un apziņas, ka nav jācīnās vienam. Inovatīvais sociālais pakalpojums sevī ietver arī informatīvas lekcijas un nodarbības, jo demence sabiedrībā joprojām netiek pietiekami plaši apspriesta.
“Atbalstam, ko mēs varam sniegt nav nekāda rāmja – mēs neatsakām nevienam. Mēs organizējam lekcijas, mēs pulcējam kopā piederīgos, jo labākos praktiskos padomus viņi sniedz viens otram. Reālas pieredzes un padomi vairs nav tas akadēmiskais saturs, ko var sniegt mūsu pieaicinātie speciālisti. Satiekoties aci pret aci, cilvēks saprot, ka viņš nav viens šajā – ir vēl arī citi, kuri piedzīvo tieši to pašu.”
Kristaps uzsver, ka inovācijas sociālo pakalpojumu jomā vajadzētu uzskatīt par dabisku procesu, jo laika gaitā mainās sabiedrības vajadzības. Dzīvildzei paildzinoties, novecošana ir saistīta ar veselības riskiem un demence ir viens no tiem – tā nav dabiska vecumdienu sastāvdaļa kā nereti tiek uzskatīts, bet gan nopietna slimība. Tas savukārt prasa inovatīvu pieeju sabiedrībā esošām problēmām, problēmu saraksts ir jāaktualizē.
Izaicinājumi ikdienas darbā
Bieži vien sociālo pakalpojumu nozarē vislielākais izaicinājums ir cilvēki un komanda. To norāda arī Kristaps – pats svarīgākais ir komandas izveidošana, noturēšana un cilvēkresursu kapacitāte, jo brīvprātīgā darba nosaukums jau visu pasaka pats par sevi. Mūsdienās cilvēki lielākoties ir aizņemti ar savām ikdienas nodarbēm, un reti kurš atrod laiku ikdienas skrējienā palīdzēt citiem. Vēl šajā darbā ļoti svarīga ir emocionālā inteliģence un spēja visu dienas laikā uzkrāto nepaņemt līdzi uz mājām.
Patiesībā reti kurš to spēj, tāpēc komanda ir ļoti svarīga, tāpat arī robežu nospraušana. Īpaši, ja cilvēkam ir ikdienas darbs un viņš vēlas būt arī brīvprātīgais – to vajag veselīgi sabalansēt un pašam jāspēj pateikt – man ir par daudz!
Jautājot par to, kā pats Kristaps tiek galā ar ikdienas izaicinājumiem un saglabā mirdzumu acīs, viņš smaidot stāsta, ka bieži saņem jautājumus par to, kā, strādājot ar sirgstošiem cilvēkiem, spēj saglabāt pozitīvismu.
“Es parasti uz šiem jautājumiem atbildu bez vilcināšanās – kāpēc tas liekas drūmi? Es esmu reālists. Es redzu realitāti tādu, kāda tā ir – viss, ko es ik dienu redzu vai piedzīvoju, ir dzīve. Es redzu, kā cilvēks cieš – bet es viņam palīdzu. Ja manis nebūtu, viņš tāpat sirgtu, tikai bez manas klātbūtnes, atbalsta un visa tā labā, ko varu sniegt. Es redzu tikai labo.”
Vēl nenoliedzami spēku turpināt dot ikdienas mirkļi, kas tiek pieredzēti kopā ar “Sāras dārzs” klientiem. Kristapam īpaši atmiņā palicis nesens gadījums, kad kāda kundze pusdienojot stāstījusi, ka ļoti gaidījusi, kad beigsies brīvdienas.
“Es dabiski kundzei jautāju – kāpēc? Un viņa sniedza atbildi, kuru pavisam negaidīju - viņa gaidīja, kad beigsies brīvdienas, lai varētu braukt atpakaļ pie mums, satikt cilvēkus un pabūt šeit. Pēc tam es aizdomājos – es neesmu vecs, neesmu vientuļš un socializējos, cik gribu. Bet tam vecajam cilvēkam nav, ar ko socializēties. Brīvdienas, kuras mēs tik ļoti gaidām, viņiem ir vissmagākais laiks. Gandarījums bija tajā, ka esam spējuši radīt vietu, kur cilvēks ar lielāko prieku atgriežas.”
“Ja viņš var, es varu!”
Uz jautājumu, ko viņš vēlētos, lai cilvēki saprot, ieraugot viņa portretu, Kristaps atbild uzreiz un bez liekvārdības.
"Parasts cilvēks – ne ar ko īpašāks par kādu citu sabiedrības locekli. Ja viņš var – es varu. Paliekoša jēga ir tad, kad tu savu dzīvi sēj darbos.”
Viņš uzskata, ka brīvprātīgais darbs neprasa neko īpašu. Ja cilvēkam ir laiks sniegt savu klātbūtni, viņam ir viss nepieciešamais, lai kļūtu par brīvprātīgo. Jaunajiem brīvprātīgajiem Kristaps vienmēr saka vienu – drīkst arī tikai pamēģināt.
"Ir vesels apvārsnis, kuru tu nekad nepiedzīvosi, ja dzīvosi tikai sev. Par to pārliecinājos, gan kļūstot par tēvu, gan sākot brīvprātīgo darbu. Es esmu pateicīgs par visu, ko esmu pieredzējis – pat ja realitāte bieži kļūst neglītāka."
Lielāks mērķis – mainīt sabiedrības uzskatus
“Mūsu galvenais uzdevums ir ne tikai sniegt praktisku palīdzību, bet arī veicināt izpratni. Mēs risinām ļoti konkrētas piederīgo un klientu vajadzības, taču pievienotā vērtība ir daudz plašāka – tā ir sabiedrības izglītošana. Demence joprojām bieži tiek uztverta kā neizbēgama novecošanas sastāvdaļa, bet tā nav taisnība. Jo vairāk būs centru, speciālistu un mediķu, kuri runās par demenci un palīdzēs to atpazīt, jo vairāk cilvēku sapratīs, ka ne viss ir “normāla novecošana”. Cilvēkiem būs lielāka apziņa par to, kur meklēt palīdzību un kādus atbalsta pakalpojumus iespējams saņemt.”
Runājot par nākotni, Kristaps uzsver, ka vajadzība pēc šādiem pakalpojumiem pieaug visā Latvijā. Viens no mērķiem ir attīstīties Rīgā, taču nedrīkst aizmirst arī par reģioniem. Ne visi dzīvo galvaspilsētā, un nepieciešamība pēc atbalsta ir liela visā valstī. Tomēr palīdzība nebeidzas centra ietvaros, ļoti nozīmīga loma ir arī tuviniekiem.
“Piederīgie var izdarīt daudz vairāk, nekā bieži paši domā. Būtu lieliski, ja arī ģimenes locekļi turpinātu dažus no vingrinājumiem, ko veicam dienas centrā. Pat viens vai divi uzdevumi mājās var palīdzēt uzturēt nepārtrauktību un uzlabot rezultātus.”
Svarīgākais, viņaprāt, ir dot cilvēkiem sajūtu, ka viņi nav bezspēcīgi slimības priekšā. Tāpat Kristaps ir pārliecināts, ka lielāka informētība veicinātu arī sabiedrības interesi par smadzeņu veselību kopumā.
“Pēdējos gados dzīvojam veselīga dzīvesveida laikmetā – mums stāsta, ko ēst, ko dzert, kā sportot un no kā izvairīties. Mēs rūpējamies par savu ķermeni, lai vecumdienās saglabātu labu fizisko formu. Bet tikpat svarīgi ir rūpēties arī par smadzeņu veselību. Ja demence nonāktu līdzīgā sabiedrības uzmanības lokā kā fiziskā veselība, cilvēki būtu daudz informētāki. Varbūt kāds biežāk paņemtu rokās grāmatu, apgūtu ko jaunu vai apzināti trenētu savu prātu. Tās ir mazas lietas, mazi solīši, kas ilgtermiņā var dot lielu ieguldījumu. Ja mums ir svarīgs stiprs un vesels ķermenis, tad tikpat svarīgi ir, lai tajā būtu arī labi funkcionējoša nervu sistēma.”
Ja arī tavā ģimenē ir cilvēks ar demenci, vērsies pēc atbalsta un palīdzības www.matliesi.lv vai zvanot pa tālruni +371 22334408.
Vairāk informācijas par pakalpojumu ŠEIT
Dalies savās pārdomās un novērtē izstādi ŠEIT