Ir cilvēki, kuri savu profesiju izvēlas apzināti, un ir cilvēki, kurus pie tās atved dzīve. Ilzei Durņevai profesijas izvēles ceļš sākās jau bērnībā, kad mamma, strādājot par mediķi, mēdza ņemt viņu līdzi uz darbu. Tur Ilze iepazina bērnus ar onkoloģiskām saslimšanām – bērnus, kuri kļuva par viņas draugiem, bet dažus no viņiem nācās arī zaudēt. Pēc draugu zaudēšanas Ilzei jau agrā bērnībā radās jautājumi – kāpēc? Kāpēc viņi aiziet?
Meklējot atbildes uz šiem jautājumiem, aizvadīti jau gandrīz divdesmit gadi. Visu šo laiku biedrība “Dižvanagi” palīdz bērniem ar invaliditāti un viņu ģimenēm Kurzemē, nodrošinot rehabilitācijas un paliatīvās aprūpes pakalpojumus. Taču Ilze nekad nav samierinājusies ar domu, ka palīdzība apstājas tur, kur beidzas esošie pakalpojumi.
Tieši tā radās jauns, inovatīvs sociālās rehabilitācijas pakalpojums – sociālā rehabilitācija mājās bērniem paliatīvajā aprūpē. Tā būtība ir vienkārša, bet ļoti nozīmīga – nevis gaidīt, kad bērns varēs nokļūt līdz palīdzībai, bet palīdzība dodas pie bērna.
No jautājuma bērnībā līdz dzīves aicinājumam
Ilze stāsta, ka biedrība nav radusies kā rūpīgi izplānots projekts. Tā veidojusies pamazām – no pieredzes, satiktajiem cilvēkiem un vēlmes palīdzēt citiem.
“Tā kā negāju bērnudārzā, devos līdzi mammai uz darbu un uzaugu, būdama līdzās un palīdzot citiem. Kad piedzima mans vecākais dēls un atklājās, ka viņam ir veselības problēmas, atkal atgriezās doma par rehabilitācijas centra izveidi bērniem. Nekas manā dzīvē nav noticis nejauši – viss organiski izaudzis no iepriekšējās pieredzes. Biedrības nosaukums “Dižvanagi” radās no manu lauku māju nosaukuma. Tieši tur meklējami arī biedrības pirmsākumi. Pašos pirmsākumos mēs sanācām kopā ar citiem vecākiem un bērniem, un tā viss sākās.”
Stāstot par biedrību šodien un paveikto, Ilze smaida.
“Es daru visu, ko vajag – tā laikam ir ar biedrību dibinātājiem. Mana ikdiena nav paredzama. Vienā brīdī var būt ieplānota tikšanās, bet nākamajā jau jābrauc pie ģimenes, kur bērnam pēkšņi pasliktinājies veselības stāvoklis. Taču tieši šī neparedzamība arī dod pārliecību, ka šis darbs un biedrība ir nepieciešami. Bieži vien, kad vakarā saprotu, ka šodien kaut nedaudz esmu kādam palīdzējusi, ir ļoti laba sajūta. Tad zinu, ka diena nav nodzīvota velti.”
Palīdzība, kas ienāk mājās
Gadiem ilgi biedrība “Dižvanagi” ģimenēm sniedza psihosociālu atbalstu. Speciālisti brauca pie vecākiem, palīdzēja emocionāli, konsultēja un atbalstīja, taču Ilzei radās jautājums.
“Es sāku domāt – kur šajā visā paliek pats bērns? Toreiz arī sapratu, ka mēs ļoti daudz palīdzam vecākiem, kas ir ļoti nepieciešams, bet arī bērns gaida sociālo rehabilitāciju. Bieži vien bērns nevar aizbraukt līdz pakalpojumam, tāpēc pakalpojumam ir jābrauc pie viņa. Tieši tā arī radās jaunais sociālās rehabilitācijas pakalpojums bērniem paliatīvajā aprūpē, kas ļauj speciālistu komandai doties pie bērna viņa paša mājās.”
Katra ģimene, kas vēlas saņemt pakalpojumu, tiek iepazīta un izvērtēta, izmantojot PaPAs skalu, kas palīdz noteikt bērna un ģimenes vajadzības. Mājas vizītēs dodas pediatrs, sociālais darbinieks un citi speciālisti, lai kopā ar ģimeni izstrādātu individuālu rehabilitācijas plānu.
“Pēc izvērtēšanas bērnam tiek nodrošinātas tieši viņam nepieciešamās nodarbības – Floortime terapija rotaļu formā, mūzikas terapija, logopēds, Varavīksnes cikla nodarbības maņu attīstīšanai un emocionālajam līdzsvaram, kā arī citas sociālās rehabilitācijas nodarbības. Un viss tas notiek bērna mājās – viņam ierastā un drošā vidē. Mēs neņemam vērā, ko vajag visiem – mēs skatāmies, kas vajadzīgs tieši šim bērnam. Kādam nepieciešama mūzikas terapija, citam logopēds, citam vienkārši iespēja izjust prieku un būt kopā ar cilvēkiem.”
Ilze uzsver, ka šī pieeja ir īpaši svarīga reģionos, kur ģimenēm bieži vien nav iespēju regulāri mērot ceļu uz rehabilitācijas centriem. Tieši pakalpojuma pieejamība bērna mājās ir tā būtiskākā inovācija. Tā ļauj nodrošināt sociālo rehabilitāciju arī bērniem, kuri veselības stāvokļa dēļ nevar doties uz rehabilitācijas centru, vienlaikus sniedzot atbalstu visai ģimenei un saglabājot pakalpojuma nepārtrauktību.
Puisītis, kurš iemācījās sapņot
Runājot par pakalpojuma nozīmi, Ilze dalās aizkustinošā stāstā par puisīti, kuram bija leikēmija.
“Viņš bija noslēgts, dusmīgs, nevienu nelaida sev klāt, un kolēģi man teica – Ilze, pamēģini tu, tev noteikti izdosies! Sākumā viņš bieži vien atcirta: “Ko tu gribi no manis?” Nepielaida sev klāt, bet es nepadevos. Kad bijām ieguvuši viens otra uzticību, es viņam jautāju, vai viņam ir kāds sapnis. Puisis ilgi klusēja un tad pateica: “Man nekad nav ļauts sapņot. Man vienmēr teica, ka mums nav naudas, tāpēc nelolo savas cerības.” Bet es tik un tā lūdzu viņu padomāt par to. Pēc pāris dienām viņš atzinās, ka viņa lielākais sapnis ir kaut vienu reizi pacelties gaisā un saprast, kā ir lidot.”
Ilze sāka meklēt iespējas, kā šo sapni īstenot. Viņa atrada pilotu, kurš bez atlīdzības piekrita piepildīt zēna sapni, tika saskaņota atļauja lidojumam, slimnīca deva atļauju, un bija sagatavots viss nepieciešamais.
“Viss tik raiti izdevās, un es zvanīju viņa mammai, lai pasaka puisim, ka viss ir sarunāts un rīt mēs lidosim. Taču nākamajā rītā, dažas stundas pirms plānotās pacelšanās, man zvanīja viņa mamma un teica, ka viņš ir nomiris. Viņš nepaspēja pacelties gaisā lidmašīnā, bet viņš no šīs pasaules aizgāja ar apziņu, ka drīkst sapņot un ka sapņi piepildās. Man šķiet, ka tas ir ļoti, ļoti svarīgi, un tas man paliks atmiņā uz visu mūžu.”
Arī jaunā sociālās rehabilitācijas pakalpojuma laikā piedzīvoti līdzīgi brīži. Kāds ļoti smagi slims zēns aizgāja vēl pirms viņam nozīmētās mūzikas terapijas nodarbības.
“Atceros, ka mamma vēl jautāja, vai viņam to vajag. Es uzstāju, ka vajag. Viņam bija vajadzīgas emocijas. Viņš bija dzīvs – viņam bija svarīgi sajust, ka par viņu rūpējas un viņš ir vajadzīgs. Lai arī terapija nepaspēja notikt, esmu pārliecināta, ka svarīgākais ir tas, ka viņš aizgāja ar apziņu, ka ir vajadzīgs. Ka speciālisti ir gatavi braukt pie viņa, un tas ir vissvarīgākais.”
Rūpes nozīmē vienkārši būt līdzās
Lai sniegtu palīdzīgu roku citiem, nepieciešama komanda, kas rūpējas cits par citu – bez cilvēkiem līdzās nekas no paveiktā nebūtu iespējams.
“Ļoti spilgti atceros dienu, kad biedrībai “Dižvanagi” bija jāpārceļas uz jaunām telpām. Desmit gadu laikā sakrātās mantas četrās stundās pārvedām uz jaunajām telpām tikai tāpēc, ka visa komanda atnāca. Neviens neteica – šodien nevaru. Visi vienkārši bija šeit. Un tad gan man sāka birt asaras.”
Tieši tāpat Ilze rūpējas arī par saviem kolēģiem.
“Ja redzu, ka cilvēkam ir grūta diena, mēs vienkārši apsēžamies, padzeram kafiju un parunājamies – bieži vien tas ir viss, kas nepieciešams. Mēs nevaram palīdzēt citiem un sniegt visu labo, ja paši esam izsmelti. Tāpēc pirmām kārtām katram jāparūpējas pašam par sevi un mums – vienam par otru. Savukārt man pašai spēku palīdz atgūt daba. Man nevajag daudz – mežs, ūdens, pirts un iespēja pabūt vienai. Tur es restartējos.”
Sarunas noslēgumā jautāju Ilzei, ar ko viņai asociējas vārds “rūpes”.
“Rūpes ir būt līdzās. Dažreiz nevajag pat neko teikt. Pietiek, ka cilvēks zina – viņš nav viens. Man šķiet, ja mēs biežāk viens otram vienkārši būtu līdzās, pasaule būtu daudz labāka. Tikpat svarīgi ir saprast, ka neviens nevienam nepieder – pat tavs bērns tev nepieder. Nevajag pieķerties nekam šajā dzīvē, ir jāmāk atlaist…”
Ja arī jūsu ģimenē ir bērns, kuram nepieciešama sociālā rehabilitācija mājoklī Kurzemes reģionā, vai pazīstat kādu, kuram šāds atbalsts varētu būt nepieciešams, sazinieties ar biedrību “Dižvanagi”, zvanot pa tālruni 28333920 vai rakstot uz e-pasta adresi centrs@dizvanagi.lv.
Vairāk informācijas par pakalpojumu ŠEIT
Dalies savās pārdomās un novērtē izstādi ŠEIT