Daudziem no mums duša, saruna ar draugu vai iespēja iziet no mājas šķiet pašsaprotama ikdienas daļa. Taču cilvēkiem, kuri smagas slimības dēļ lielāko daļu laika pavada gultā, četrās sienās, šīs vienkāršās lietas kļūst par nepiepildītu sapni. Jaunais sociālais pakalpojums - Hospisa* aprūpes dienas centrs Rīgā - ir vieta, kur nedziedināmi slimi cilvēki var saņemt ne tikai medicīnisko aprūpi, bet arī klātbūtni, uzmanību un iespēju atkal sajusties iederīgiem sabiedrībā.
Centru šī gada pavasarī atklāja sociālais uzņēmums “Hospiss Māja” ar mērķi nodoršināt cieņpilnu dzīves noslēguma posmu neārstējami slimiem cilvēkiem un vienlaikus sniegt atbalstu viņu tuviniekiem. Centru vada Madara Nire – medicīnas māsa ar ilggadēju pieredzi, kurai rūpes par citiem kļuvušas par dzīves aicinājumu. Sarunā Madara stāsta par savu ceļu līdz Hospisa aprūpes dienas centram, sarunām ar centra apmeklētājiem, kuras paliek atmiņā uz ilgu laiku un par to, kāpēc reizēm visvērtīgākā palīdzība ir vienkārši būt blakus.
Rūpes kā dzīves aicinājums
Lai gan Madara šobrīd strādā ar cilvēkiem dzīves nogalē, viņas profesionālais ceļš sākās pavisam citur.
“Aicinājums palīdzēt citiem mani ir pavadījis visu mūžu. Bērnībā jau uzņēmos rūpes par jaunāko māsu – pavadīju uz skolu un no tās, kā arī diezgan jaunā vecumā kļuvu par māmiņu. Uzsākot karjeru, strādāju ar pašu dzīves sākumu – jaundzimušajiem, bet tagad esmu nonākusi otrā pusē. Bet tas viss notika ļoti dabiski. Es vienmēr paļaujos uz savām vērtībām. Šeit, Hospisa aprūpes dienas centrā, tās cieši saskan, tāpēc man ir patīkami šeit būt.”
Pirms nonākšanas Hospisa aprūpes centrā Madara strādāja Hospisa dienas aprūpē, kur sniedza rūpes cilvēkiem viņu dzīvesvietā. Pēc tam kļuva par koordinatori un virsmāsas vietnieci, līdz viņa saņēma piedāvājumu kļūt par dienas centra vadītāju un bez vilcināšanās pieņēma piedāvājumu.
Ikdiena Hospisa dienas centrā ir ļoti daudzveidīga. Viņa koordinē klientu nokļūšanu uz centru, organizē komandas darbu, sazinās ar pacientu piederīgajiem un rūpējas, lai katrs centra apmeklētājs saņem tieši to palīdzību, kas viņam nepieciešama.
“Viss sākas ar informāciju, ka kādam šis pakalpojums ir nepieciešams. Attiecīgi es koordinēju visu, lai šis cilvēks nonāktu pie mums, un mēs varētu padarīt viņa dienu īpašu. Kad cilvēks ierodas pie mums centrā, es esmu klāt, sagaidu viņu kopā ar komandu, un mēs izvērtējam, kādas ir viņa vajadzības konkrētajā dienā. Šo cilvēku veselības stāvoklis mēdz ļoti strauji mainīties, tāpēc katra diena ir citāda.”
Kad pašsaprotamais kļūst par greznību
Madara atzīst, ka visgrūtāk ir redzēt, cik strauji var mainīties cilvēka veselības stāvoklis. Taču vēl spēcīgāku iespaidu atstāj apziņa par to, cik daudziem cilvēkiem nav pieejamas lietas, kuras lielākā daļas sabiedrības uzskata par pašsaprotamām.
“Mums šķiet normāli nomazgāties dušā, socializēties un brīvi pārvietoties, taču ļoti daudz cilvēku dzīvo gadiem ilgi bez šādām iespējām. Īpaši spilgti man atmiņā palicis notikums, kad man zvanīja viena kundze un klausulē raudāja. Viņa sacīja, ka divus gadus nav bijusi vannā un, cik ļoti sapņo sajust tekošu ūdeni uz ādas.”
Šis un vēl citi stāsti spilgti raksturo vajadzību, kuru cenšas risināt inovatīvais pakalpojums - Hospisa aprūpes dienas centrs. Tā nav tikai medicīniska palīdzība vai fiziska aprūpe – tā ir iespēja atgūt pašcieņu, komfortu un pieredzēt cilvēcīgu kontaktu. Centra pakalpojums apvieno vairākus atbalsta veidus vienuviet.
“Te nav iespēja tikai nomazgāties. Mums ir ārstu konsultācijas, medicīniskās procedūras, kapelāns, ar kuru aprunāties, un brīvprātīgie, kuri velta savu laiku. Pats svarīgākais, ko cilvēki šeit saņem, ir iespēja socializēties – katru dienu redzam, kā viņi atplaukst. Mums ir apaļais galds, pie kura visi sanākam kopā, esam pat stūmuši gultu pie galda, lai neviens nejūtas atstumts. Tad mēs visi sarunājamies - par jaunību, dzīves pieredzi un atmiņām. Šie ir visjaukākie brīži.”
Pakalpojums sniedz prieku arī pēc tā saņemšanas, nereti klienti pēc centra apmeklējuma jūtas pilnīgi citādi nekā ierodoties. Madara dalās ar īpaši aizkustinošām atmiņām.
“Mums ir patīkami dzirdēt, ka cilvēki jūtas šeit labi. Reiz kāds kungs teica, ka visa šī vieta smaida. Citi saka, ka jūtas kā no jauna piedzimuši. Spilgti atmiņā palicis atgadījums, kad cilvēks nebija četrus gadus uz ādas jutis tekošu ūdeni. Aprūpētāji stāsta, ka klienti vannā bieži nespēj valdīt asaras – jo emocijas ir tik spēcīgas un patīkamas, īpaši sajūta, ka kāds par viņiem rūpējas.”
Viņasprāt, šādi atbalsta pakalpojumi ir nepieciešami arī tāpēc, ka Latvijā sabiedrība noveco, un arvien vairāk cilvēku saskaras ar nepieciešamību saņemt aprūpi.
“Dažreiz ikdienas steigā aizmirstam paskatīties, kā klājas mūsu vecākiem un vecvecākiem. Taču viņiem palīdzība ir vajadzīga. Cik daudzās mājās ir pacēlājs? Cik daudzās vannas istabās iespējams ievietot gultu? Ļoti retos gadījumos. Tāpēc esmu pārliecināta, ka laika gaitā šis pakalpojums spēs mainīt arī sabiedrības attieksmi, jo jau tagad cilvēki viens otram stāsta par mums. Ir kundzes, kuras mājās sagatavojušas sarakstu ar draudzenēm, kurām piezvanīt un pastāstīt par šo vietu. Daudzi sākumā pat netic, ka Latvijā kaut kas tāds pastāv.”
Dzīve, nāve un klātbūtne
Lai gan darbs Hospisa aprūpes dienas centrā ir emocionāli smags, Madara gadu gaitā ir iemācījusies atrast veidus, kā iegūt līdzsvaru.
“Ja nerūpēsies par sevi, nevarēsi parūpēties par citiem – tas attiecas gan uz darbiniekiem, gan aprūpētājiem. Runājot personīgi par sevi - protams, ka daļu pārdzīvojuma aiznesu mājās – mēs visi esam cilvēki. Jautājums ir tikai par to, cik daudz no tā paņemu sev līdzi. Man palīdz sports, kustība un spēja apzināti izprast savas emocijas. Dažreiz pietiek ar piecām minūtēm, lai apsēstos, ieklausītos sevī un saprastu, kas ar mani notiek. Vēl ļoti lielu motivāciju sniedz klientu smaidi un atsauksmes – tā sajūta, kad piezvana klienta tuvinieks un saka, ka savu tēti sen nav redzējusi tik smaidīgu – ir nenovērtējams brīdis.”
Darbs ar cilvēkiem dzīves noslēguma posmā ir mainījis arī pašas Madaras skatījumu par dzīves vērtībām. Vēl aizvien sabiedrībā redzams, ka cilvēki vairās no tēmām par aiziešanu no šīs pasaules. Šī tēma šķiet neērta, bet visbiežāk tas ir tāpēc, ka cilvēki baidās.
“Es esmu pieņēmusi nāvi kā dabisku procesu. Ikkatram no mums dzīvē ir apsolītas tikai divas lietas – tas, ka mēs piedzimstam un tas, ka mēs mirsim. Šī apziņa pavisam noteikti palīdz man būt līdzās klientiem, uzklausīt un arī brīvi runāt par to. Kad cilvēks no tā nebēg un nebaidās, tikai tad viņš patiesi var būt blakus.”
Jautājot Madarai par to, ar ko viņai asociējas vārds “rūpes” un ko vēlas, lai lasītāji sajūt, Madara uz mirkli aizdomājas un pasmaida.
“Pirmais, kas man nāk prātā ir Vinnijs Pūks ar medus podu. Nezinu, kāpēc… Varbūt tāpēc, ka viņš man asociējas ar kaut ko siltu, mierīgu un uzticamu. Ar kādu, kurš vienmēr ir blakus un uz kuru var paļauties. Un pats galvenais – es gribētu, lai cilvēki piezvana saviem tuviniekiem, pajautā kā viņiem klājas un apciemo viņus.”
Ja kādam no taviem tuviniekiem nepieciešams hospisa aprūpes pakalpojums, vērsies pēc palīdzības un informācijas www.hospissmaja.lv, rakstot uz info@hospissmaja.lv vai zvanot pa bezmaksas tālruņa numuru 80700022.
Vairāk informācijas par pakalpojumu ŠEIT
Dalies savās pārdomās un novērtē izstādi ŠEIT