Linards Rozentāls ir mācītājs, pētnieks un kapelāns vienā personā. Jau vairāk nekā 30 gadus Latvijas Evaņģēliski Luteriskajā baznīcā, bet vēl ilgāk – klāt tur, kur sāp visvairāk – palīdzot vecākiem pārvarēt visdziļākās sēras, bērnu zaudējot. Būdams nodibinājuma “Torņkalna fonds” valdes loceklis, par inovatīvo sociālo pakalpojumu “Dzīve un sēras”, viņš nestāsta tikai kā par atbalsta programmu vai statistikā balstītu risinājumu. Viņš stāsta par milzīgām vētrām un kā ikvienam, kurš tajā iekļuvis, atrast savu ceļu. Viņš stāsta par to, ka cilvēks var mīlēt arī tad, kad paša tuvākā – sava bērna – vairs nav.
Cilvēks aiz amata nosaukuma
Linarda ceļš, kas vijies cauri visai dzīvei, sākās ar pavisam praktisku pieredzi 19 gadu vecumā – darbu Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, nodaļā, kur nācās saskarties ar smagi slimiem bērniem un viņu nāvi.
“Viss mans ceļš ir bijis saskarsme ar īsto dzīvi – ko mēs piedzīvojam, kam ejam cauri, ar ko tiekam galā, ar ko nē. Man būtu grūti iedomāties, ja man tagad būtu jāatdala visas savas nodarbes – diez vai kas labs beigās tur sanāktu.”
Pēdējos padmit gadus Linards iesaistījies arī reliģijpētniecībā un praktiskajā teoloģijā Latvijas Universitātē – interesējas par to, kā idejas un koncepti, par ko sarakstītas tūkstošiem grāmatu, īstenojas dzīvē.
“Vai tiešām tam, ko katrs no mums piedzīvo savā dzīves laikā, ir jēga? Vai katrs no mums ir tikai lineārs nogrieznītis, un dzīve ir tikai no punkta A līdz punktam B vai arī mēs esam ietverti kādā lielāka kontekstā? Mani ļoti interesē vēsture, bet arī nākotne – tieši tas, kā varētu būt citādāk, un ko mēs varam darīt, lai tā būtu. Un no tā nemiera, ka nav labi, izaug redzējums un vīzija. Jo šobrīd Latvijā ar atbalstu sērojošiem vecākiem daudz kas varētu būt citādāk. Mums ir ļoti svarīgi, ka mēs kā sabiedrība sākam runāt par šīm tēmām. Ja mēs to prastu, tad 80 % lietu jau būtu atrisinātas. Jo, ja mēs spējam runāt, rodas apziņa par to, kur ir problēmas, un ko mēs spējam mainīt.”
No Dvēseļu dārza līdz inovatīva sociālā pakalpojuma izveidei
Šī kustība nesākās ar projektu. Tā sākās ar trūkumu – apziņu, ka Latvijā nav vietas, kur sērojošie vecāki var saņemt atbalstu un atvadīties no saviem bērniem. Pirms 18 gadiem Latvijas Profesionālo Veselības aprūpes kapelānu asociācija izveidoja pirmo “Dvēseļu dārzu” nedzīvu dzimušu bērnu piemiņai. Kapelānes Dana Kalniņa-Zaķe un Lelde Titava bija pirmās, kuras Latvijā sāka strādāt ar sērojošiem vecākiem. Linards kopā ar citiem kapelāniem un vecakiem iesaistījās vietnes www.dveseludarzs.lv izveidē 2012. gadā, kurā bija brīvi pieejama informācija un sērojošo vecāku pieredzes stāsti. Šo vietni vairākus gadus vēlāk pārņēma savā pārziņā “Torņakalna fonds”, un šogad tā ir pārveidota par dziveunseras.lv.
“Mums izšķirošais bija 2014. gads, kad sākām sapņot, ka mēs arī šeit, Torņakalnā, varētu izveidot Dvēseļu dārzu, ka nedrīkst būt tikai tāds viens visā Latvijā. Tajā pašā gadā mēs arī atradām vārdu salikumu Zvaigžņu bērni. Pirms tam šie bērni tika saukti medicīniskos terminos – auksti un distancēti. Kad tapa ideja par Dvēseļu dārzu, mēs sākām par to runāt publiskajā telpā, un tas bija ļoti svarīgs brīdis, jo sākās arī iniciatīva, kas panāca izmaiņas likumdošanā, dodot vecākiem tiesības saņemt bērna mirstīgās atliekas apglabāšanai, un veselības aprūpes iestādei uzliekot pienākumu pret tām izturēties cieņpilni, nodrošināt, ka šie bērni tiek apglabāti.”
Visa iepriekšējā pieredze ir iemesls, kāpēc radās jauns sociālais pakalpojums “Dzīve un sēras” – plašs un daudzveidīgs atbalsta pasākumu klāsts sērojošajiem vecākiem un ģimenēm. Tajās ģimenes drošā vidē var runāt par bērna zaudējumu, saņemot gan profesionālu, gan savstarpēju atbalstu, lai veicinātu dziedināšanās procesu.
“Kad cilvēks sastopas ar šādu zaudējumu, kas apgriež dzīvi par 180 grādiem, tad tā ir milzīga vētra. Viss ir sakults, cilvēks vairs nezina, kur ir debesis un kur zeme, tāpēc ir nepieciešama bāka, kas rāda ceļu uz krastu. Un mēs patiesībā esam tās sargi, kuri rūpējas par uguni un gaismu bākā. Tajā pašā laikā sēru ceļš ir katra paša atbildība, jo neviens cits to viņa vietā nevar noiet. Mēs varam tikai palīdzēt uz tā noturēties. Jāsaprot – ja mēs to neejam, mēs iestrēgstam. Dzīve apstājas. Bet, ja mēs ejam, mēs ejam pretī dzīvei, kurā būs radusies jauna mīlestība uz zaudēto bērnu. Pētījumi rāda, ka neizsērotas sēras nekur nepazūd un pārnesas uz nākamo paaudzi. Tāpēc ir svarīgi veidot gultni jaunai dzīvei, saprotot, ka tai būs pavisam cits konteksts. Sēras ir ceļš, kas sākas zaudējumā, un no šī ceļa neviens nevar izvairīties, to var tikai iet, ļaujot sērām izpausties visdažādākajos veidos. Sēras ir ceļš, kurā rodas jauna mīlestība uz zaudēto bērnu, un šī mīlestība paliek vienmēr.”
Kāpēc tas ir svarīgi – un kāpēc tieši tagad
Latvijā sēras joprojām lielā mērā ir privāta lieta – kaut kas tāds, par ko nerunā skaļi, kaut kas, ar ko cilvēks mēģina tikt galā pats. Pastāv uzskats, ka katram pašam ar to jātiek galā. Un to savā ziņā var uzskatīt par sērošanas pratības trūkumu.
“Sēras nav tik daudz par to, kas ar mums notiek un ka pēc iespējas ātrāk jātiek no tām laukā, cenšoties “salabot” visu, lai justos labāk. Sērošana ir pratība, kura cilvēkam ir ielikta šūpulī, jo bez tās mēs principā netiktu galā ar to, ka dzīvē viss, kas sākas, kādreiz beidzas. Jo dzīve ir laiks, kas paiet. Taču mūsdienās šī pratība nav pietiekami attīstīa. Mēs to parasti atstājam novārtā un, kad dzīvē notiek kaut kas, kas pasauli apgriež kājām gaisā, neesam gatavi.”
Problēmas aktualitāte ir tajā, ka sēras nav individuālas – zaudējums skar visu ģimeni, ne tikai vecākus. Ģimene ir kā vienots organisms – vecvecāki, brāļi un māsas, krustvecāki – visi sēro. Viņus Linards dēvē par “neredzamajiem sērotājiem”, ko sabiedrība nepamana, bet viņi nes daļu no kopējā smaguma.
“Ja mēs izceļam tikai vienu sērotāju, piemēram, mammu – tas rada problēmas pārējiem. Zaudējums skar visu ģimeni, mēs nevaram aizmirst par katru no viņiem. Piemēram, ja šķietami no malas trīsgadīgs bērns nesēro – jo mēs neredzam pazīmes, kuras uzskatām par sērošanas pazīmēm –, tas nenozīmē, ka tā nav.”
Līdzgaitnieki ir nepieciešami arī tēviem un citām vecāku grupām, ne tikai Zvaigžņu bērnu ģimenēm. Liela vajadzība ir arī pēc “lielo bērnu” grupas, kur bērni miruši jau pieaugušā vecumā. Tikpat būtisks ir atbalsts arī vecākiem, kuru bērni ir miruši pašnāvībā, un jau minētajiem “neredzamajiem” sērotājiem. Tieši šeit pakalpojuma īstenotāji plāno ieviest jaunas, kopienā balstītas pieejas.
“Sēro ne tikai sievietes. Arī vīrieši sēro – tikai citādāk. Piemēram, mums ir tāds tipisks sērošanas aplis, kurā sēž sērojošie vecāki. Kādreiz šajās grupās ir arī vīrieši. Bet ne vienmēr viņiem patīk sēdēt aplī. Tāpēc mums ir radoši jādomā, kādas ir atbalsta metodes tieši viņiem. Ja mēs runājam par tādu “vīru apli”, mēs nedomājam, ka vīriešiem būs jāsēž katru reizi aplī. Drīzāk tā ir iešana dabā ar izdzīvošanas elementiem, jo vīrietis bieži vien sēro darot. Piemēram, jāveic dažādi uzdevumi, ejot sēru ceļu, un runāšana ir otrajā plānā. Arī vecvecāki un jaunieši sēro atšķirīgi. Ja runājam par jauniešiem, tad plānojam pasākumu “Re:Cook, Re:Feel”, kas būtu saistīts ar ēst gatavošanas meistarklasi un iespēju pie reizes arī izrunāties.”
Rūpes par tiem, kuri rūpējas par citiem
Linards un viņa komanda savu darbu salīdzina ar velosipēda papildu riteņiem, kas ir līdzās tik ilgi, cik nepieciešams. Kad gūta stabilitāte, vecāki var paši tālāk virzīties pa ceļu. Taču arī līdzgaitniekiem ir nepieciešams atbalsts, tāpēc viena no svarīgākajām atklāsmēm ir, ka uguni bākā nevar uzturēt viens – aiz tā stāv vesela komanda.
“Mēs jau pēc pirmajām sērojošo vecāku grupām sapratām, ka tajās ir jābūt vismaz diviem vadītājiem. Jo īpaši atvadu brīžos, kad pretī ir, piemēram, 60 ģimenes, tā neredzamo sāpju koncentrācija ir tik liela, ka viens to nespēj nest. Tajā pašā laikā mums visiem kopēja ir liela ambīcija – mēs gribam daudz, ne tikai mazu stūrīti sakārot. Mēs vēl nezinām, kā tas izdosies, taču sajūta nav, ka mums šajā projektā ir tikai divi gadi – apvārsnis ir daudz plašāks. Tas arī dod to sajūtu, ka tu vari daudz ko izturēt un paciest, ja tev iekšā mājo lielāka misijas sajūta un mērķis.”
Linards atzīst, ka sabiedrībā nepietiekami runā par atbalstu tiem, kuri rūpējas par citiem. Taču, viņaprāt, mums jāmēģina izkļūt no koncepta, ka ir tādi, kas ir nabadziņi un citi, kuri tādi nav. Drīzāk vērts ir paraudzīties plašāk uz to, ko šie cilvēki var ienest kopienā un mūsu pašu dzīvēs.
“Drīzāk tā ir kopā iešana – vienā brīdī es rūpējos par tevi, otrā – tu par mani. Cilvēkiem, kuri sabiedrībā ir marginalizēti, ielikti aprūpējamo sarakstā, bieži ir kas tāds, kas nav nevienā no mums. Runa ir par mijiedarbību un rezonansi. Ja es tieku laukā no domāšanas, ka es esmu tas, kurš gādā par tiem, kuriem rūpes vajag, tad arī pašaprūpe ir citādāka. Viņi kļūst par daļu no mana dzīvesspēka avotiem. Tā bieži vien notiek ar brīvprātīgajiem – viņi nāk, lai palīdzētu, bet diezgan ātri kļūst skaidrs, ka, nonākot šādā vidē, ne tu tik daudz vari ko mainīt, kā vide maina tevi. Tā palīdz tev kļūt par labāku, priecīgāku cilvēku, un tas ir abpusējs process.”
Tajā pašā laikā viņš atzīst – ir ļoti būtiski, lai ar tādu pašu enerģiju, ar kuru gribam palīdzēt citiem – mēs rūpējamies arī par sevi. Tas ir visa pamats un katra paša atbildība.
“Kādreiz ir ļoti labi, ka tu dari vairākas lietas – ja vienā vietā ir grūti, tad otrā tas līdzsvarojas, un gala rezultāts ir ar plus zīmi. Ja viss laiks būtu jāvelta tikai sērām, tas noteikti būtu daudz sarežģītāk, bet rūpes par sevi ir paša atbildība. Tev ir jādomā, kādas grāmatas tu lasi, kas ir tās dzīves dzirkstis, kas rada prieku. Tev ir jābūt hobijiem, kas ļauj nokļūt citā realitātē un pēc tam – doties atpakaļ un palīdzēt citiem. Gan mums, gan sērojošajiem vecākiem ir jāsaprot, ka sēras ir garš ceļš. Pētījumi rāda, ka tas ilgst vidēji piecus līdz septiņus gadus. Neviens cilvēks to nevar noiet, ja neiedod sev svētdienas, atvaļinājumus un brīvus brīžus – un katra paša atbildība ir to ieplānot.”
Ko piedzīvo tie, kuri iet cauri šim ceļam
Linards novērojis, ka piektajā vai sestajā tikšanās reizē notiek kas tāds, ko viņš sauc par atraisīšanos. Grupā parādās kopīgs gars, un var redzēt, ka vecāki, piedzīvojot savas sēras, ir atraduši arī domubiedrus.
"Tas ir paradoksāli – cilvēks ir miris, sēras ir dziļas un sāpīgas, bet līdztekus tam dzīve var būt laba un tik ļoti jēdzīga. Cilvēks var atrasties akūtās sērās, bet esot līdzās citiem ar līdzīgu pieredzi nez no kurienes rodas tādas dziļas attiecības.”
Mirušu bērnu tuviniekiem ir svarīgi saprast, ka sēras nevis beidzas, bet pārvēršas. Tās pārtop nedziestošā mīlestībā. Mēs nevis palaižam vaļā, atvadāmies, atraisāmies, bet kļūstam tuvāki vien otram, rodas spēcīgas tuvuma pieredzes. Protams, mums ir jāatvadās no cilvēka mirstīgās, fiziskās daļas, bet ļoti svarīgi aptvert, ka nāve nevar izdzēst un atņemt attiecības, nevar pārraut saikni. Linards rod salīdzinājumu ar stikla vitrāžu.
“Kad notiek zaudējums, manās rokās ir daudz saplēstu stikla gabalu. Es asiņoju, bet nevaru tos atlaist, jo tas ir viss, kas man palicis. Taču, ja es izturu savas sāpes pietiekami ilgi, lauskas sāk par kaut ko veidoties un pamazām kļūst par skaistu vitrāžas gabaliņu, kas vienā brīdī ieguļas manā dzīves stāstā. Sērošanas process pasaka, ka vienā brīdī sāpes mainās un priekšplānā iznāk aizgājušā cilvēka dzīve. Fakts, ka viņš ir miris un kā miris, sāk atkāpties un paliek tas, ko viņš man ir devis, kas viņš man ir un kas viņam esmu es, nevis tas, kā man vairs nav.”
Mainīt lietas sistēmiskā līmenī
Inovatīvā, kopienā balstītā sociālā pakalpojuma “Dzīve un sēras” lielais mērķis ir, lai ikviens sērās esošs cilvēks varētu viegli saņemt atbalstu, kas pielāgots viņa sērošanas veidam. Savukārt sabiedrība zinātu, kādi ir šie atbalsta veidi un kur gūt palīdzību. Tam būtu jābūt tikpat pašsaprotami kā ar lauztu kāju, kad cilvēki saprot, ka jāiet pie ārsta un uz rentgenu. Vēl svarīgāk ir tas, ka atbalstam jābūt pieejamam visā Latvijā, ne tikai Rīgā, vienlaikus radot jaunas kopienas ar cilvēkiem, kuriem šī tēma ir svarīga un kuri ar to strādātu. Tāpēc plānā ir speciālistu apmācību programma, jaunu sērojošo grupu izveide un citi inovatīvi risinājumi. Piemēram, Sēru kafejnīca – brīva formāta tikšanās, kur cilvēki var sanākt kopā bez pienākumiem, vienkārši sarunāties un satikt domubiedrus.
Sarunas beigās Linards atsaucas uz Luīzes Pastores grāmatu “Te tu esi!”, kas stāsta par ģimeni, kas zaudē vecāko dēlu un sēro pēc viņa. Stāsts grāmatā nebeidzas ar punktu – pēdējā lapā ir taurenis.
“Teju pirms divdesmit gadiem bija jāizvada kādas ģimenes bērniņi – bija trīnīši, bet divi no viņiem aizgāja mūžībā. Kad nomira otrs, bēres bija karstā vasaras dienā, un uz zārciņa uzlaidās taurenis. Kad to guldīja zemē, taurenis turpināja uz zārka sēdēt pat tad, kad sāka mest smiltis. Un tad tas pēkšņi izlidoja tām cauri. Pusgadu vēlāk dievkalpojumā, brīdī, kad saku lūgšanu un gatavojos pieminēt aizgājušo bērnu vārdus, man sejā piepeši ielido taurenis – pašās novembra beigās. Lūk, tie ir fenomeni, ko nevar izskaidrot. It kā kāds no otras puses ar tevi sarunātos”.
Varbūt tā arī ir sēru patiesā būtība – ne punkts, bet taurenis. Ne beigas, bet pārvērtības un metamorfoze. Un "Dzīve un sēras" lielā ambīcija ir tieši tā – palīdzēt ikvienam atrast taureni savā sēru stāstā.
Ja savā ģimenē esi piedzīvojis bērna, mazbērna, brāļa vai māsas zaudējumu, vērsies pēc atbalsta un palīdzības www.dziveunseras.lv, rakstot uz info@tornakalnafonds.lv vai zvanot pa tālruņa numuru 22429855.
Vairāk informācijas par pakalpojumu ŠEIT
Dalies savās pārdomās un novērtē izstādi ŠEIT