Bērna attīstībā izšķiroša nozīme ir laikus saņemtam atbalstam un līdzās esošiem cilvēkiem, kuri ir gatavi palīdzēt. Tieši šādu atbalstu ik dienu nodrošina Krāslavas bērnu sociālās rehabilitācijas centra “Mūsmājas” komanda, kas meklē arvien efektīvākus risinājumus, lai bērni ar autismu un viņu ģimenes savlaicīgi saņemtu nepieciešamo atbalstu. Viens no šādiem soļiem ir uz zinātniskiem pierādījumiem balstītās JASPER metodes ieviešana centrā, kas palīdzēs attīstīt bērnu komunikācijas, sociālās saskarsmes un rotaļāšanās prasmes.
Par pakalpojuma ikdienas norisi rūpējas sociālā pedagoģe Dana Lahtionova, kurai šis darbs ir gan profesionāls izaicinājums, gan personisks aicinājums. Strādājot ar bērniem, kuriem nepieciešams īpašs atbalsts, Dana ir sapratusi, ka, rūpējoties par citiem, nedrīkst aizmirst arī par sevi. Brīvajā laikā viņa dodas dabā, sēņo, dodas pārgājienos un novērtē vienkāršas sarunas ar cilvēkiem. Viņa uzsver, ka sociālajā jomā svarīgas ir ne vien zināšanas un prasmes, bet arī spēja saglabāt līdzsvaru pašam, jo rūpes par citiem prasa lielu emocionālo ieguldījumu.
Sociālās rehabilitācijas darbarīku kaste
Dana Lahtionova centrā jau divus gadus strādā par sociālo pedagoģi un vienlaikus administrē sociālās rehabilitācijas pakalpojumu.
“Lai gan sociālais pedagogs biežāk tiek saistīts ar darbu skolā, mana ikdiena ir cieši saistīta ar bērnu sociālo prasmju un uzvedības attīstīšanu. Es mijiedarbojos ar klientiem, strādāju pie viņu komunikācijas un uzvedības traucējumiem," viņa stāsta, uzsverot, ka katrs bērns prasa individuālu pieeju.
Sociālā pedagoģe stāsta, ka centrā “Mūsmājas” ik dienu nonāk bērni ar ļoti dažādiem funkcionāliem traucējumiem.
“Tie var būt salīdzinoši nelieli runas attīstības sarežģījumi, kuru pārvarēšanā nepieciešams logopēda atbalsts, vai arī neiroattīstības traucējumi, piemēram, autiskā spektra traucējumi. Tieši bērni ar autismu veido ievērojamu daļu no mūsu centra klientiem, tādēļ arī nepieciešamība pilnveidot speciālistu zināšanas kļūst arvien aktuālāka.”
Danas skatījumā svarīgākais ir nevis pieturēties pie vienas metodes, bet nepārtraukti meklēt efektīvākos risinājumus bērnu un ģimeņu vajadzībām.
“Ja mēs nespējam panākt rezultātu, mēs nesakām, ka tas nav iespējams. Mēs meklējam veidus, kā to izdarīt,” viņa saka. “Vecāki pie mums vēršas pēc palīdzības. Viņi var nezināt, kāds risinājums ir vispiemērotākais, bet mums kā speciālistiem tas ir jāzina. Mūsu “darbarīku kastei” jābūt pēc iespējas lielākai.”
Tieši ikdienas darbs ar ģimenēm licis saprast, ka ar līdzšinējām zināšanām vien nepietiek. Lai gan par ABA terapiju Latvijā runāts daudz, tā nav vienīgā uz pierādījumiem balstītā pieeja bērniem ar autismu. ABA terapija ir zinātniski pamatota pieeja, kas palīdz bērnam soli pa solim apgūt jaunas prasmes un attīstīt uzvedību, kas atvieglo ikdienu, vienlaikus mazinot uzvedību, kas traucē mācīties vai sazināties ar citiem. Vienkāršāk sakot, tā palīdz bērnam mācīties efektīvāk, pielāgojot vidi un mācīšanās veidu viņa individuālajām vajadzībām. Meklējot efektīvus risinājumus, centra speciālisti iepazinās ar JASPER metodi.
“Mēs ar psihologu sākām meklēt, kas vēl ir bez ABA terapijas. Lasījām visu, kas internetā pieejams par JASPER, un sapratām – mums ir vajadzīga praktiska apmācība. Ar teoriju vien nepietiek, lai šo pieeju ieviestu darbā,” skaidro Dana.
JASPER metode palīdz bērnam attīstīt komunikāciju un sociālās prasmes caur rotaļām un kopīgu mijiedarbību, sekojot bērna interesēm un mudinot viņu iesaistīties kontaktā ar citiem. Atšķirībā no ABA, kur uzsvars bieži ir uz konkrētu prasmju sistemātisku apguvi, JASPER lielāku uzmanību pievērš dabiskai saskarsmei, kopīgai uzmanībai un spontānai komunikācijai.
Vēlme nemitīgi papildināt savu profesionālo “darbarīku kasti” arī kļuva par galveno motivāciju projektam. JASPER metode speciālistiem dos vēl vienu instrumentu, kas ļaus mērķtiecīgāk attīstīt bērnu komunikācijas prasmes, uzmanību un rotaļu iemaņas, savukārt ģimenēm – saņemt kvalitatīvu, uz pierādījumiem balstītu atbalstu tuvāk mājām.
Atrast kopīgu valodu – pirmais solis uz attīstību
Tieši mazie panākumi ir tie, kas dod spēku turpināt. Īpaši spilgti Danai atmiņā palicis kāds zēns ar autismu, ar kuru izdevās atrast kopīgu valodu rotaļājoties.
“Es atradu spēli, kas viņam sagādāja prieku. Viņš skatījās uz mani, smējās un gribēja to atkārtot vēl un vēl. Tā bija nodarbība, kurā arī es pati nevarēju beigt smieties. Tas bija patiess cilvēcisks kontakts – no sirds uz sirdi. Kad satieku šo puiku, joprojām priecājamies viens otru redzēt. Šādi mirkļi man atgādina, cik nozīmīgs ir kontakts ar bērnu. Ja bērns, kuram ir autisms, paskatās uz mani, parāda, ko viņš grib, ja starp mums rodas kaut vai pavisam neliela komunikācija, tas mani ļoti priecē. Tikai tad, kad ir kontakts, un bērnam ir interese būt kopā ar mani, mēs varam mācīties.”
Taču ikdiena sociālajā rehabilitācijā ir neparedzama. Katra diena ir citāda, un ne vienmēr iespējams paredzēt, kā bērns reaģēs vai kā jutīsies ģimene, kas pirmo reizi pārkāpusi centra slieksni. Dana atzīst, ka viens no lielākajiem izaicinājumiem ir saglabāt mieru situācijās, kurās emocijas ir ļoti spēcīgas.
“Kad esmu darbā, es nevaru atļauties būt vienkārši emocionāls cilvēks. Jāsaglabā profesionālā attieksme, lai kāda būtu situācija. Neļauties mirkļa emocijām ir viens no grūtākajiem uzdevumiem.”
Sarunas laikā viņa atceras arī kādu šķietami ikdienišķu situāciju, kas atgādina, cik neparedzams var būt darbs ar bērniem.
“Parasti bērniem patīk, ka nodarbību laikā dziedu, bet reiz, dziedot dziesmu, lai nodibinātu kontaktu, saņēmu negaidītu sitienu no bērna, kuram šāda pieeja nepatika. Uzskatu, ka arī šādos brīžos svarīgi ir nevis meklēt vainīgo, bet saprast bērna reakciju un turpināt darbu. Jābūt ļoti noturīgam pret stresu un jāsaprot, ka bērni vai vecāki nav vainīgi, ja viņi kādreiz jūtas aizkaitināti vai piedzīvo krīzi.”
Dana uzsver, ka tikpat svarīgi, kā veidot kontaktu ar bērnu, ir iegūt vecāku uzticēšanos.
“Bieži ģimenes uz centru ierodas neziņā par nākamajiem soļiem pēc diagnozes noteikšanas. Uzskatu, ka speciālista uzdevums ir palīdzēt ne tikai bērnam, bet arī vecākiem saprast pieejamās iespējas. Viņi atnāk apjukuši, bet aiziet ar skaidru ceļa karti – zina, kur doties tālāk, pie kā vērsties un kādu palīdzību var saņemt. Man ir svarīgi, lai cilvēki justos gaidīti. Lai viņi redzētu, ka šis pakalpojums ir domāts viņiem.”
Uzticēšanos palīdz veidot arī vide. Dana ar lepnumu stāsta par centru – plašajām telpām, mūsdienīgo aprīkojumu un ģimenisko atmosfēru, kur vecāki tiek aicināti iesaistīties nodarbībās, nevis gaidīt gaitenī.
“Cilvēki bieži brīnās, ka kaut kas tāds ir pieejams Krāslavā. Mēs esam maza pilsēta, tālu no centra, tāpēc ir liels gandarījums, ka arī pie mums nonāk sociālās inovācijas un kvalitatīvi pakalpojumi.”
Sociālajā jomā strādājošie nav supervaroņi
Tomēr aiz gandarījuma slēpjas arī liela psihoemocionālā slodze. Speciālistu ir maz, bet ģimeņu, kurām nepieciešams atbalsts, kļūst arvien vairāk. Arī profesionālam spēkam un atbildības izjūtai ir cilvēcīgas robežas. Dana atklāti stāsta, ka pati piedzīvojusi miega traucējumus un depresiju, pēc kuras bija nepieciešams ilgs atveseļošanās periods.
“Speciālisti nav supervaroņi. Mēs arī varam saslimt, mēs varam “izgāzties”, un mums arī ir vajadzīga palīdzība,” viņa saka. “Es pati biju ilgstošā darba nespējā un sapratu, ka arī man ir jāļauj sev apstāties un atveseļoties.”
Šī pieredze viņai devusi vēl vienu svarīgu atziņu – rūpes par sevi ir nepieciešamība, nevis greznība. To Dana novēl gan kolēģiem, gan bērnu vecākiem.
“Es gribētu, lai cilvēki biežāk sev pajautā – kad pēdējo reizi es patiešām atpūtos? Kad pēdējo reizi jutos labi? Ja nepieciešama palīdzība, tā ir jāmeklē. Tas attiecas gan uz mums, speciālistiem, gan uz vecākiem. Nav jāgaida, ka kāds paņems pie rokas. Mums pašiem jābūt pietiekami drosmīgiem lūgt palīdzību.”
Tikpat svarīgi kā rūpēties par savu emocionālo labsajūtu ir arī nepārtraukti pilnveidot profesionālās zināšanas. JASPER metode centra speciālistiem kļūs par vēl vienu instrumentu, kas paplašina iespējas palīdzēt bērniem attīstīt komunikācijas prasmes un sniegt ģimenēm kvalitatīvāku atbalstu.
Kā uzsver Dana: “Ieguvējs būs ne tikai bērns, bet visa ģimene – un līdz ar to arī sabiedrība kopumā.”
Rūpes ir drošības sajūta
Vaicāta, ar ko viņai asociējas vārds “rūpes”, Dana ilgi nedomā. Viņas prātā uzreiz parādās lielas, siltas rokas – tādas, kas pasargā un notur, kad pašam vairs nepietiek spēka.
Šo sajūtu viņa piedzīvojusi arī pati: “Reiz ar automašīnu noslīdēju no ceļa un apstājos pavisam netālu no nogāzes. Tajā brīdī man bija sajūta, ka kāds mani ir paņēmis plaukstās un lēnām nolicis drošībā. Es to sajutu kā Dieva rūpes,” viņa stāsta. “Man rūpes ir lielas, siltas rokas, kas pasargā. Tās ir gaisma, siltums un drošības sajūta.”
Šādu sajūtu Dana cenšas radīt arī ģimenēm, kuras ienāk pa centra “Mūsmājas” durvīm – pārliecību, ka viņi nav vieni, ka ir cilvēki, kuri uzklausīs, palīdzēs un meklēs risinājumus kopā.
“Rūpes man ir arī apskāviens,” viņa saka. “Varbūt tieši šajā vienkāršajā vārdā arī slēpjas sociālā darba būtība – būt cilvēkam blakus brīdī, kad viņam tas visvairāk nepieciešams.”
Ja dzīvojat Krāslavas novadā un jūsu bērnam ir autiskā spektra traucējumi vai citi attīstības izaicinājumi un nepieciešams profesionāls atbalsts, vērsieties Krāslavas bērnu sociālās rehabilitācijas centrā “Mūsmājas”. Speciālisti palīdzēs atrast piemērotākos risinājumus un sniegs atbalstu gan bērnam, gan visai ģimenei. Ar centru var sazināties, zvanot pa tālruni +371 29191510, rakstot uz e-pastu musmajas@kraslava.lv vai apmeklējot centru Pils ielā 5, Krāslavā.
Vairāk informācijas par pakalpojumu - links uz SIF mājas lapā publicēto vizītkarti.
Dalies savās pārdomās un novērtē izstādi ŠEIT