Pāreja uz pieaugušo dzīvi ir nozīmīgs pagrieziena punkts ikvienam jaunietim. Taču jauniešiem ar autiskā spektra traucējumiem (AST) šis posms bieži vien kļūst arī par brīdi, kad līdzšinējais atbalsts beidzas, bet priekšā gaida pavisam praktiski jautājumi – kā plānot ikdienu, atrast darbu, veidot attiecības un dzīvot pēc iespējas patstāvīgāk.
Par to, kā jauniešus un viņu ģimenes atbalstīt šajā ceļā, ikdienā domā daudzfunkcionālā centra “Atver durvis Betānijā” vadītāja un sociālā rehabilitētāja Diāna Mekša. Viņas darbs ar cilvēkiem ar AST ilgst vairāk nekā desmit gadus, taču ceļš līdz šai jomai veidojies pakāpeniski – caur dažādām izglītībām, pieredzēm un darba vietām.
“Ar jauniešiem, kuriem ir AST, katru dienu strādāju deviņus gadus. Pirms tam fragmentāri bija nometnes un dažādi pasākumi. Bet, ja paskatos atpakaļ, tad katra no šīm vietām un katrs izglītības pakāpiens kaut kādā veidā mani aizveda līdz šodienai. Reizēm šķiet – kāpēc man bija vajadzīga viena vai otra pieredze? Bet pēc laika saproti, ka tās zināšanas un prasmes tomēr noder. Svarīgi ir būt vērīgam un ar pateicību pieņemt to, kas dzīvē nāk, jo nekad nezini, kur tas vēl būs vajadzīgs.”
Šodien Diānas ikdiena saistīta gan ar komandas vadīšanu un projektu attīstīšanu, gan ar ļoti praktisku jautājumu meklēšanu – kādu atbalstu jauniešiem vajag tieši tajā dzīves posmā, kad bērnības un pusaudža gadi ir beigušies, bet pieaugušo dzīves prasmes vēl tikai veidojas.
“Es nekad neesmu veidojusi savu personīgo zīmolu. Vienmēr esmu domājusi par to, kā attīstīt pakalpojumu un organizāciju. Mans darbs ir pamanīt vajadzību un domāt, ko mēs vēl varam izdarīt cilvēku labā.”
Ceļš uz patstāvīgu dzīvi
Tieši sarunās ar jauniešiem un viņu ģimenēm Diānai pavisam dabiski radās arī ideja par dzīves prasmju treniņu grupām jauniešiem ar AST. Centrā jau vairākus gadus notiek sociālo prasmju grupas bērniem un pusaudžiem, taču, jauniešiem pieaugot, arvien biežāk izskanēja viens un tas pats jautājums.
“Kad sociālo prasmju grupa beidzās, viņi jautāja – un kas būs tālāk? Vai mēs vairs netiksimies? Tajā brīdī sapratām, ka jauniešiem vajadzīgs ilgāks ceļš, kurā viņi var trenēties dzīvot patstāvīgāk. Tā arī radās doma par jaunu pakalpojumu, ar kuru vēlamies palīdzēt jauniešiem kļūt drošākiem par savām spējām, lai viņi veiksmīgāk iekļautos sabiedrībā un darba tirgū.”
Inovatīvais sociālais pakalpojums dzīves prasmju treniņu grupās jaunieši vecumā no 16 līdz 25 gadiem praktiskās nodarbībās attīstīs pašaprūpes, sociālās un komunikācijas prasmes, apgūs veselības pratību un darba iemaņas, savukārt viņu vecāki saņems praktisku atbalstu un zināšanas. Diāna uzsver, ka patstāvība nav viena prasme, ko iespējams apgūt vienā nodarbībā.
“Nav tā, ka pēc septiņiem mēnešiem cilvēks pēkšņi dzīvos viens pats. Tas ir process. Patstāvība veidojas no daudziem ikdienas sīkumiem – spējas saplānot savu dienu, saprast naudas vērtību, sadarboties ar citiem, lūgt palīdzību vai uzņemties atbildību par saviem lēmumiem. Mūsu uzdevums ir palīdzēt jaunietim kļūt maksimāli patstāvīgam tieši tik daudz, cik to ļauj viņa spējas šajā brīdī.”
Nodarbības centrā balstītas praktiskā pieredzē. Diāna stāsta, ka tieši praktiska darbošanās ir labākais veids, kā jaunās prasmes pārvērst ikdienas ieradumos.
“Jaunieši gatavo ēdienu, plāno iepirkumus, risina sadzīviskas situācijas, mācās sadarboties un analizē notikumus, ar kuriem sastopas vai varētu sastapties ikdienā. Ar viņiem strādā komanda – uzvedības analītiķis, sociālais rehabilitētājs, ergoterapeits un asistents –, bet vecākiem tiek organizētas lekcijas un praktiskas nodarbības, lai arī ģimenē būtu vieglāk turpināt iesākto.”
Mazie soļi, kas maina dzīvi
Par paveikto vislabāk stāsta paši jaunieši. Diāna saka, ka lielākās pārmaiņas ne vienmēr ir redzamas uzreiz. Tās slēpjas šķietami pavisam ikdienišķās situācijās, kuras vairums cilvēku uztver kā pašsaprotamas, bet jaunietim ar AST kļūst par nozīmīgu soli ceļā uz patstāvību.
“Viens no mūsu jauniešiem sāka dzīvot grupu dzīvoklī. Izrādās, ka tualetes papīrs pats no sevis tualetē neuzrodas. Arī virtuves papīra dvieļi ir jānopērk, un ledusskapī nevar vienkārši paņemt jebkuru produktu, ja pats neesi to iegādājies. Mēs visi pasmaidījām, bet patiesībā tā ir ļoti svarīga atziņa. Tieši no šādām mazām lietām sastāv patstāvīga dzīve. To nevar iemācīties tikai teorijā – tas ir jāpiedzīvo.”
Tikpat nozīmīgas ir pārmaiņas savstarpējās attiecībās. Dzīves prasmju grupās jaunieši mācās arī uzticēties cits citam, sadarboties un veidot draudzības.
“Grupas sākumā viens puisis sēdēja malā un tikai klausījās. Viņš nebija gatavs apsēsties pie viena galda ar pārējiem. Mēs viņu nespiedām, ļāvām būt tik tuvu grupai, cik viņš tajā brīdī spēja. Pamazām viņš iesaistījās, sāka runāt, jokot. Tagad viņš ar citiem grupas dalībniekiem sarunā tikšanās un uztur kontaktu arī ārpus nodarbībām. Mēs redzam, ka viņi kļūst drošāki, sāk paši sazināties un veidojas īstas draudzības. Tie ir brīži, kad saproti – mūsu darbs patiešām nes augļus.”
Diāna uzskata, ka nākamais solis pēc dzīves prasmju apguves ir iespēja jauniešiem iegūt reālu darba pieredzi. Viņasprāt, daudzi cilvēki ar AST var veiksmīgi strādāt, ja darba vide un pienākumi ir pielāgoti viņu vajadzībām un blakus ir cilvēks, kurš palīdz pārvarēt grūtības. Taču svarīgi nav vienkārši atrast jebkuru darbu. Arī jauniešiem ar AST ir savas intereses, ambīcijas un priekšstats par to, kādu dzīvi viņi vēlas veidot.
“Mēs sākumā domājām – jāmeklē darba iespējas. Bet ļoti ātri sapratām, ka šiem jauniešiem pašiem ir savi plāni un sapņi. Viens saka – es gribu rakstīt mūziku. Kāpēc man visu dzīvi būtu jāstrādā darbā, kas man nepatīk un katru dienu rada spriedzi? Cits saka – man patīk cipari, es gribu būt grāmatvedis. Bet viņš arī saprot, ka nevar strādāt tādu pašu darba laiku un tādā pašā tempā kā citi.”
Centrā jauniešiem tiek dota iespēja izmēģināt dažādas prasmes drošā vidē. Piemēram, apdrukas darbnīcā viens no jauniešiem mācās strādāt ar presi, apdrukāt krūzes un tekstilu. Viņš darbu veic lēnāk nekā citi, taču ļoti rūpīgi un uzmanīgi.
“Protams, lielā uzņēmumā šāds temps, iespējams, nebūtu ekonomiski izdevīgs. Bet mūsu centrā mēs varam paskatīties citādi – mēs redzam ne tikai ātrumu, mēs redzam cilvēka spējas. Viņš dara ļoti rūpīgi, un tas arī ir vērtīgi.”
Cits jaunietis ir sācis vadīt mūzikas nodarbības dienas aprūpes centrā. Viņš pats veido nodarbību saturu, un speciālisti palīdz viņam sakārtot praktiskās lietas, tostarp uzsākt darbu kā pašnodarbinātajam.
“Dažreiz sākums ir ļoti mazs – pāris stundas nedēļā, viens uzdevums, viena iespēja. Bet tieši tā cilvēks sāk noticēt, ka viņš var būt darba vidē, dot savu ieguldījumu un būt vajadzīgs.”
Diāna uzskata, ka nākotnē nepieciešamas arī jaunas darba formas, kur cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem būtu iespējams strādāt pielāgotā vidē ar nepieciešamo atbalstu.
“Man ir sapnis par vietu, kur cilvēki ar dažādiem funkcionāliem traucējumiem varētu strādāt īstā darba vidē. Tur būtu asistenti, kuri palīdz orientēties darba procesā, izskaidro uzdevumus, palīdz atrisināt sarežģītas situācijas, bet neizdara darbu cilvēka vietā. Mēs bieži domājam, ka cilvēks ar autiskā spektra traucējumiem nevar strādāt, bet patiesībā viņš var ļoti daudz. Viņam vienkārši dažreiz vajadzīgs citāds atbalsts.”
Rūpes nozīmē ļaut augt
Ikdienas darbs ar jauniešiem un viņu ģimenēm prasa ne tikai profesionālas zināšanas, bet arī lielu emocionālo ieguldījumu. Diāna neslēpj, ka gadu gaitā piedzīvojusi arī izdegšanu un ne vienmēr prot sevi likt pirmajā vietā.
“Es vēl mācos. Agrāk šķita, ka viss ir jāizdara pašai, ka vienmēr jābūt pieejamai un jāspēj atrisināt jebkura situācija. Tagad saprotu – ja pati nejutīšos labi, nevarēšu palīdzēt arī citiem.”
Viņa atzīst, ka liela nozīme šajā pārmaiņu procesā bijusi komandai.
“Man kolēģi reiz teica – ja kāds no komandas izdeg, to var aizvietot, bet, ja izdeg vadītājs, tas ietekmē visus. Tas man lika aizdomāties, ka rūpes par sevi nav egoisms. Tā ir atbildība arī pret cilvēkiem, ar kuriem kopā strādāju.”
Meklējot līdzsvaru starp darbu un personīgo dzīvi, Diāna sākusi no jauna atklāt arī lietas, kas viņu pašu iepriecina.
“Vienā no supervīzijām man tika uzdots vienkāršs jautājums – kāds ir tavs hobijs un ko pēdējā laikā esi darījusi tikai sev? Toreiz sapratu, ka gandrīz viss, kas mani aizrauj, ir saistīts ar darbu. Tad sapratu – vajag kaut ko arī ārpus darba. Kaut ko, kas vienkārši aizrauj.”
Par vienu no šādām lietām ir kļuvusi nūjošana. Dzimšanas dienā no komandas saņemtās nūjas sākumā šķitušas kā pavisam vienkārša dāvana, taču drīz vien Diāna atklājusi, ka nūjošana nebūt nav tikai “tantiņu nodarbe”, kā dažkārt stereotipiski tiek uzskatīts.
“Izrādās, tas ir patiesi aizraujoši. Man patīk iet gar jūru, pa mežu, kustēties un vienkārši būt citā vidē. Man ļoti patīk arī radošas un mākslas nodarbes – veidot, noformēt un radīt ko jaunu. Šīs mazās lietas palīdz atgūt enerģiju un saglabāt līdzsvaru ikdienā.”
Vaicāta, ar ko viņai asociējas vārds “rūpes”, Diāna ilgi nedomā. Viņas atbilde sasaucas arī ar centra darba filozofiju.
“Rūpes nav tad, kad tu izdari cilvēka vietā. Rūpes ir tad, kad tu esi blakus, kamēr viņš aug. Dažreiz tas nozīmē turēt rokas kabatās un apzināti neko nedarīt, lai arī ļoti gribas palīdzēt. Ja es visu izdarīšu viņa vietā, viņš nekad neuzzinās, ko pats spēj. Protams, mēs esam blakus, kad nepieciešams atbalsts, bet mūsu mērķis nav padarīt cilvēku atkarīgu no palīdzības. Mūsu mērķis ir panākt, lai viņš kļūst arvien patstāvīgāks un drošāks par savām spējām.”
Ja jūsu ģimenē aug jaunietis vecumā no 16 līdz 25 gadiem ar autiskā spektra traucējumiem un viņam nepieciešams atbalsts ceļā uz patstāvīgu dzīvi, vērsieties daudzfunkcionālajā centrā “Atver durvis Betānijā”, Rīgā, Drustu ielā 36A. Plašāku informāciju par pakalpojumu un pieteikšanos iespējams saņemt, zvanot pa tālruni +371 27705324 un +371 26394426 vai rakstot uz e-pastu betanija@nepaliecviens.lv.
Vairāk informācijas par pakalpojumu ŠEIT
Dalies savās pārdomās un novērtē izstādi ŠEIT