Trīsdesmit gadi sociālajā jomā. Divdesmit piecas vasaras, vadot nometnes vardarbībā cietušiem bērniem. Divdesmit gadi, vadot nodibinājumu “Centrs Valdardze”. Šāds darba mūžs varētu cilvēku padarīt nogurušu vai skeptisku, taču sarunā ar Evu Sāri-Aizsilnieci rodas pavisam cita sajūta. Viņa neslēpj, ka ikdienā nākas sastapties ar smagiem dzīvesstāstiem, tomēr daudz vairāk nekā ļaunums viņu joprojām spēj pārsteigt labestība.
Šodien “Centrs Valdardze” ir vieta, kur vardarbībā cietuši bērni saņem sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, bet pēdējos gados centra komanda saskatījusi vēl kādu būtisku vajadzību – arvien biežāk bērniem līdzās vardarbības pieredzei ir arī atkarību problēmas. Tāpēc tapis jauns, Latvijā līdz šim nebijis pakalpojums “Sociālā rehabilitācija vardarbībā cietušiem bērniem ar atkarībām”, kas palīdz vienlaikus risināt abus šos sarežģītos izaicinājumus. Sarunā Eva stāsta par centra pirmsākumiem, ikdienu sociālajā darbā un to, kāpēc palīdzēt nozīmē nepārtraukti mācīties, pielāgoties un sadzirdēt cilvēku vajadzības.
Vajadzība, kuru nevarēja neievērot
Eva atceras, ka “Centrs Valdardze” nav radies kā viena cilvēka iecere. Tas tapis tāpēc, ka Vidzemē bija bērni, kuriem vienkārši nebija pieejams nepieciešamais atbalsts.
“Latvijas Bērnu fonda valdes loceklis Andris Bērziņš saprata, ka Vidzemē trūkst vietas, kur vardarbībā cietuši bērni varētu saņemt sociālās rehabilitācijas pakalpojumu. Sekoja sarunas ar Valmieras toreizējo mēru Inesi Boķi, Valmieras rajona padomi un nodibinājuma “Centrs Dardedze” vadītāju Agnesi Megni. Tā pamazām tapa “Centrs Valdardze”. Mani sākumā uzaicināja kā projektu vadītāju, jo bija pieredze projektu sagatavošanā un finanšu piesaistē. Tobrīd gan nenojautu, ka pēc divdesmit gadiem joprojām būšu šeit.”
Šo gadu laikā Evas pienākumi kļuvuši daudz plašāki nekā amata nosaukums vien spēj aprakstīt. Viņa rūpējas par centra attīstību, komandu, finansējumu un ikdienas darbu, taču pati saka, ka svarīgākais ir kas cits.
“Protams, mans darbs ir saistīts ar personāla vadību, finanšu resursu piesaisti un centra attīstību, bet tas viss izklausās ļoti formāli. Man šķiet, ka mans svarīgākais uzdevums ir sadzirdēt cilvēku vajadzības, saprast, kā mēs varam palīdzēt, un meklēt iespējas šīs idejas īstenot. Man ir svarīgi just, ka tas, ko darām, kādam patiešām ir vajadzīgs.”
Kad dzīve pieprasa citādu risinājumu
Ikdienā strādājot ar bērniem, kuri cietuši vardarbībā, centra speciālisti arvien biežāk pamanīja, ka daudzi no viņiem vienlaikus cīnās arī ar atkarībām. Tas nozīmēja, ka līdzšinējais atbalsts ne vienmēr spēj palīdzēt tik efektīvi, kā būtu nepieciešams.
“Kamēr jaunietis ir atkarību varā, visa viņa uzmanība ir vērsta uz atkarības apmierināšanu. Tas ļoti apgrūtina sadarbību un iespēju risināt dziļākas problēmas. Vienlaikus vardarbībā cietušiem bērniem ir lielāks risks attīstīt atkarības, savukārt bērniem ar atkarībām ir lielāka iespēja kļūt par vardarbības upuriem. Tas ir ļoti sarežģīts aplis, no kura vienam pašam izkļūt ir grūti.”
Tieši šī iemesla dēļ tika radīts jauns sociālās rehabilitācijas pakalpojums bērniem un jauniešiem, kuri vienlaikus saskaras gan ar vardarbības sekām, gan atkarību problēmām.
“Tas nav viens noteikts terapijas veids. Mēs vispirms iepazīstam bērnu, izvērtējam viņa vajadzības un resursus, un tikai pēc tam kopā ar speciālistiem izvēlamies piemērotākās metodes. Tās var būt smilšu spēļu terapija, meža terapija, mākslas terapija, psihiatra vai narkologa konsultācijas, sociālā darbinieka un sociālā pedagoga atbalsts. Katrs bērns ir atšķirīgs, tāpēc arī palīdzībai jābūt individuāli pielāgotai.”
Eva uzskata, ka sociālajiem pakalpojumiem jāattīstās līdzās sabiedrības vajadzībām.
“Laiks mainās, līdz ar to mainās arī cilvēku vajadzības. Tas, kas strādāja pirms desmit vai piecpadsmit gadiem, šodien vairs ne vienmēr ir pietiekami. Ja redzam, ka vienas un tās pašas problēmas atkārtojas, mums ir jāmeklē jauni risinājumi. Mums jābūt zinošiem, jūtīgiem un atvērtiem, jo mēs taču strādājam cilvēku labā.”
Arī tiem, kuri palīdz, ir vajadzīgs atbalsts
Divdesmit darba gados Eva pieredzējusi neskaitāmus sarežģītus dzīvesstāstus. Viņa atzīst, ka šāds darbs prasa ne tikai profesionālas zināšanas, bet arī spēju saglabāt iekšēju līdzsvaru.
"Ikdienā mēs bieži nonākam konfliktu un smagu emociju virpulī. Katrs bērna dzīvesstāsts kaut ko maina arī mūsos. Reizēm redzam, cik ļoti vardarbība spēj ietekmēt cilvēku attiecības un uzvedību. Tāpēc ir tik svarīgi pašiem saglabāt mieru un stabilitāti, jo tikai tad varam būt par atbalstu bērniem un viņu ģimenēm."
Arī pašai Evai ir bijuši brīži, kad pietrūcis spēka.
“Ja teiktu, ka nekad neesmu jutusies izdegusi, vīlusies, sabēdājusies vai nogurusi, es melotu. Ja dari darbu no sirds, citādi nemaz nevar būt. Mani ļoti stiprina ģimene un mājas. Mūsu lauku viensēta ar ziediem, alpakām un lamām ir vieta, kur atgūt mieru.”
Skaidrs, ka visu šo nevar izdarīt viens, un Eva uzsver, ka rūpes par darbiniekiem ir tikpat nozīmīgas kā rūpes par klientiem.
“Darbinieki pavisam noteikti ir mūsu vērtība un galvenais resurss. Var būt vislabākās idejas un vislielākie projekti, bet, ja cilvēki, kuri tos īsteno, nejūtas labi, ilgtermiņā nekas neizdosies. Tāpēc ieguldījums darbinieku labbūtībā vienmēr atmaksājas.”
Vislielākais gandarījums – cilvēki līdzās
Līdzās profesionālajiem sasniegumiem Eva īpaši novērtē cilvēkus, kuri gatavi palīdzēt un iesaistīties. Viņa ar smaidu atceras nesenu notikumu, kad uzņēmuma AS “Gaso” darbinieki brīvprātīgi palīdzēja sakārtot centra teritoriju.
“Man vienmēr ir aizkustinoši redzēt, ka cilvēki atrod veidu, kā palīdzēt ar to, ko viņi prot vislabāk. Ne vienmēr tā ir nauda vai ziedojums. Dažreiz tās ir pāris stundas sava laika, darbs ar savām rokām vai vienkārši vēlme būt līdzās. Šādos brīžos saproti, ka neesi viens.”
Sarunas noslēgumā jautājām Evai, ar ko viņai asociējas vārds “rūpes”.
“Rūpes man asociējas ar mīlestību – pret cilvēkiem, dzīvniekiem un lietām, kas man ir svarīgas. Tās dod piepildījumu un spēku dot arī citiem. Es ļoti gribētu, lai cilvēki saprot, ka sociālajā jomā strādā profesionāļi, kuriem ir arī savas emocijas, domas un pārdzīvojumi. Nevar skatīties uz dzīvi ar pesimismu – kritizēt, noniecināt vai tikai sūdzēties. Vajag vienkārši mēģināt un darīt. Es ticu, ka labais vienmēr vairo labo. Kādam ir jāuzdrošinās spert pirmo soli, un tad arī citi ieraudzīs, ka var palīdzēt.”
Ja Tev ir zināms kāds bērns Vidzemē, kurš ir piedzīvojis vardarbību vai cīnās ar atkarībām, vērsies pēc palīdzības, zvanot pa tālruni 28334442 vai dodies uz “Centrs Valdardze” Raiņa ielā 9F, Valmierā.
Vairāk informācijas par jauno pakalpojumu ŠEIT
Dalies savās pārdomās un novērtē izstādi ŠEIT